Alberts Einšteins — Vikipēdija

Alberts Einšteins — Vikipēdija
Pāriet uz saturu
Vikipēdijas lapa
Alberts Einšteins
Albert Einstein
Einšteins 1947. gadā
Personīgā informācija
Dzimis
1879
gada
14.
martā
Ulma
Virtembergas Karaliste
Vācijas Impērija
Miris
1955
gada
18.
aprīlī
(76
gadi)
Prinstona
Ņūdžersija
ASV
Pilsonība
Vācijas
(1879-1896; 1914-1933)
Šveices
(1901-1955)
ASV
(1940-1955)
Tautība
ebrejs
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne
fizika
filozofija
Alma mater
Šveices Federālais tehnoloģiju institūts Cīrihē
(1900)
Cīrihes Universitāte
(1905)
Pasniedzēji
Alfrēds Kleiners
Heinrihs Frīdrihs Vēbers
Studenti
Ernsts Gabors Štrauss
Leo Silārds
Sasniegumi, atklājumi
Vispārīgā relativitātes teorija
Speciālā relativitātes teorija
Fotoelektriskais efekts
Masas—enerģijas proporcionalitāte
Planka—Einšteina sakarība
Brauna kustības
teorija
Einšteina lauka vienādojumi
Boses—Einšteina statisti
Boses—Einšteina kakondensāts
Gravitācijas viļņi
Kosmoloģiskā konstante
Lauka vienotā teorija
Einšteina-Podoļska-Rozena paradokss
Ansambļa interpretācija
Apbalvojumi
Nobela prēmija fizikā
(1921)
Alberts Einšteins
Albert Einstein
; dzimis
1879
gada
14.
martā
, miris
1955
gada
18.
aprīlī
) bija
Vācijas
ebreju izcelsmes fiziķis, kuru bieži uzskata par ievērojamāko 20. gadsimta zinātnieku. Nozīmīgākais Einšteina ieguldījums fizikā ir
relativitātes teorijas
izveide. Einšteinam bijusi liela nozīme arī
kvantu mehānikas
statistiskās mehānikas
un
kosmoloģijas
attīstībā. 1921. gadā viņam tika piešķirta
Nobela prēmija
fizikā
par
fotoelektriskā efekta
skaidrojumu un "par nopelniem teorētiskās fizikas labā".
Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto
fotoķīmijā
asteroīds
, kā arī
ķīmiskais elements
einšteinijs
Einšteins bija arī izgudrotājs, viņš izgudrojis atšķirīgus tehniskus risinājumus, piemēram,
žirokompasam
ledusskapim
dzirdes aparātam
Kopā ar kolēģi
Leo Silārdu
izgudrotais "Einšteina ledusskapis" 1930. gadā saņēma patentu,
tomēr tā ražošana nekad netika uzsākta.
Britu žurnāla
Physics World
1999. gadā aptaujā, kurā piedalījās 130 pasaules vadošie fiziķi, Einšteins tika atzīts par visu laiku izcilāko fiziķi.
Biogrāfija
labot
labot pirmkodu
Dzīves sākums un izglītība
labot
labot pirmkodu
Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā
Ulmā
Vācijā
, ebreju cilmes uzņēmēja Hermaņa Einšteina un viņa sievas Paulīnes, dzimušas Kohas, ģimenē. 1880. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Minhenē. Bērnībā saņēmis
jūdaisma
reliģisko izglītību, 1884. gadā viņš sāka mācīties vijoļspēli un privātstundas pie
matemātikas
skolotāja. 1885. gadā Einšteins sāka mācīties Minhenes katoļu pamatskolā, kur uzreiz ticis pārcelts uz 2. klasi, bet 1888. gadā pārgāja mācīties uz Luitpolda ģimnāziju. Esot bijis apdāvināts, taču paslinks skolnieks, kuram nepadevās svešvalodas (vēlāk visai sliktā sadzīviskā līmenī apguvis itāļu, franču un angļu valodu, visu mūžu dodot priekšroku vācu valodai).
Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija
disleksija
, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt viņa
smadzenēm
bija neparasta struktūra (tas tika noskaidrots pēc Einšteina nāves).
Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita
autismam
radniecīgais
Aspergera sindroms
Apgūt
matemātiku
Einšteins sāka 12 gadu vecumā. 1894. gadā Einšteinu ģimene pārcēlās uz
Milānu
, taču Albertam bija jāpaliek
Minhenē
, lai pabeigtu skolu. Taču 1894. gada beigās, to pat nepavēstījis vecākiem, skolu pameta un devās uz Itāliju. Šajā gadā Einšteins uzrakstīja savu pirmo zinātnisko darbu "Pētījums par
ētera
stāvokli
magnētiskajos laukos
" Nepabeigtās ģimnāzijas dēļ viņam gan neizdevās iestāties
Šveices Federālajā politehniskajā skolā
Cīrihē. 1896. gadā viņš pabeidza
Āravas
kantona skolu un pēc tam atgriezās Cīrihē un iestājās Šveices Federālajā politehniskajā skolā. Tajā pašā gadā viņš atteicās no
Virtembergas
pilsonības, kļūstot par nepilsoni (kā nepilsonis dzīvojis laikā no 1895. līdz 1901. gadam). Kopumā bijis četru valstu pilsonis: Vācijas, 1901. gadā Einšteins kļuva par Šveices pilsoni (no šīs pilsonības viņš nešķīrās nekad), Austroungārijas, atkal Vācijas, un visbeidzot ASV.
Darbs patentu birojā un speciālā relativitātes teorija
labot
labot pirmkodu
Alberts Einšteins ar draugiem Habihtu un Solovinu 1903. gadā
Studiju laikā Einšteins iepazinās ar
Milevu Mariču
, pēc tautības serbieti, matemātikas studenti, kuras sekmes bijušas krietni labākas, nekā Alberta, 1902. gadā piedzima viņu meita Liserla, kuru pāris atdeva anonīmai adopcijai Ungārijā.
Absolvējis Cīrihes Politehnikumu, saņemot matemātikas un fizikas skolotāja diplomu, 1902. gadā Einšteins kopā ar Milevu ieradās Bernē, kur sāka strādāt Patentu birojā kā "trešās kategorijas tehniskais eksperts". Einšteina pienākums bija novērtēt tos
patentu
pieteikumus, kuru izprašanai bija nepieciešamas zināšanas par
fiziku
. Darbs patentu birojā deva ar zinātni nesaistītus ienākumus — Einšteins vienmēr esot uzskatījis, ka praktiska, ar zinātni nesaistīta nodarbošanās atbrīvo zinātnieku no rūpēm par iztiku un no nepieciešamības publicēties tikai pašas publicitātes pēc.
Lai papildinātu ģimenes budžetu, piepelnījies kā matemātikas un fizikas privātskolotājs. 1903. gada janvārī Einšteins apprecēja Milevu un ģimene apmetās Bernes vecpilsētā, Kramgasse 49 (mūsdienās tur iekārtots memoriālais muzejs
). 1904. gadā piedzima viņu pirmais dēls Hanss Alberts. Šajā laikā Einšteins iepazinās ar filozofijas studentu Morisu Solovinu un matemātiķi Konradu Habihtu — trīs draugi izveidoja neformālo "Olimpisko akadēmiju", kurā Einšteinam bija "Akadēmijas prezidenta un Asteskaula bruņinieka" tituls. Pats Einšteins Bernes posmu atcerējās kā no zinātnes viedokļa auglīgāko un sadzīviski vislaimīgāko.
1905. gadā Einšteins ieguva
doktora grādu
ar darbu "Jauns molekulāro dimensiju novērtējums" (
"Eine neue Bestimmung der Moleküldimensionen"
). Tajā pašā gadā viņš uzrakstīja četrus zinātniskus rakstus, kas iezīmēja modernās fizikas sākumu. Daudzi fiziķi uzskata, ka par trijiem no tiem (par
Brauna kustību
fotoelektrisko efektu
un
speciālo relativitātes teoriju
) viņš pelnījis
Nobela prēmiju
(par fotolektrisko efektu viņš to arī ieguva).
1905. gadā Einšteins
Annalen der Physik
iesniedza pētījumu sēriju, kas tagad pazīstama ar nosaukumu "
Annus mirabilis
pētījumi" (no latīņu
annus mirabilis
, kas nozīmē "brīnumu gads"). Pirmajā no šiem darbiem (
Über einen die Erzeugung und Verwandlung des Lichtes betreffenden heuristischen Gesichtspunkt
) Einšteins izvirzīja
enerģijas
kvantu
ideju (kas ir pamatā jēdzienam "
fotons
") un to, kā ar tās palīdzību var izskaidrot tādus fenomenus kā
fotoelektrisko efektu
. Otrajā (
Über die von der molekularkinetischen Theorie der Wärme geforderte Bewegung von in ruhenden Flüssigkeiten suspendierten Teilchen
) viņš aprakstīja savus pētījumus par
Brauna kustību
, kā arī piedāvaja empīriskus pierādījumus
atomu
eksistencei. Trešajā - "Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku" (
Zur Elektrodynamik bewegter Körper
) - viņš izklāstīja savu
speciālo relativitātes teoriju
. Ceturtajā no darbiem (
Ist die Trägheit eines Körpers von seinem Energieinhalt abhängig?
) Einšteins izdarīja no relativitātes teorijas izrietošus secinājumus, tostarp arī to, ka ķermeņa miera stāvoklī
enerģija
) ir vienāda ar tā
masas
) un
gaismas ātruma
) kvadrātā reizinājumu (
{\displaystyle E=mc^{2}}
masas—enerģijas ekvivalence
).
Alberts Einšteins ar sievu Elzu
1911. gadā Einšteins kļuva par asociēto profesoru
Cīrihes
Universitātē un drīz pēc tam par profesoru
Prāgas
Universitātē, taču pēc neilga laika jau kā profesors atgriezās Cīrihē Tehniskajā universitātē. Šajā laikā viņš daudz strādāja kopā ar matemātiķi
Marselu Grosmanu
Marcel Grossman
). 1912. gadā Einšteins
laiku
sāka dēvēt par ceturto dimensiju.
1914. gadā, tieši pirms
Pirmā pasaules kara
sākuma, Einšteins ieņēma profesora amatu
Berlīnes
Universitātē un kļuva par Prūsijas Zinātņu akadēmijas locekli. Viņš ieguva
Vācijas
pilsonību. Einšteina
pacifisms
un izcelsme nepatika vācu
nacionālistiem
. Kad viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, pirmo reizi tika organizēta kampaņa, lai diskreditētu viņa teorijas. No 1914. līdz 1933. gadam viņš darbojās kā Ķeizara Vilhelma fizikas institūta Berlīnē direktors; šajā laikposmā viņam arī tika piešķirta
Nobela prēmija
un viņš izdarīja savus nozīmīgākos atklājumus.
1919. gadā Einšteins šķīrās no savas sievas Milevas un apprecēja savu māsīcu Elzu Loventāli (
Elsa Löwenthal
). Elza bija viņa pirmās pakāpes māsīca no mātes puses un otrās pakāpes māsīca no tēva puses.
Viņa bija trīs gadus vecāka par Einšteinu. Viņu laulībā bērnu nebija. Šķiršanās dokumentos Einšteins visu savu Nobela naudas prēmiju nodeva savai pirmajai sievai Milevai un diviem dēliem. Tas tika izdarīts jau 1919. gadā, lai gan prēmija tika piešķirta tikai 1921. gadā.
10
Viņa dēls Eduards sirga ar
šizofrēniju
un nomira garīgi slimo patversmē,
11
savukārt Hanss kļuva par
hidrauliskās inženierzinātnes
profesoru
Kalifornijas
Universitātē. Pēdējos Einšteina dzīves gados viņu attiecības krietni uzlabojās.
12
Vispārīgā relativitātes teorija
labot
labot pirmkodu
1915. gada novembrī Einšteins Prūsijas Zinātņu akadēmijā nolasīja lekciju sēriju, kurā aprakstīja savu
vispārīgo relativitātes teoriju
. Pēdējā no lekcijām viņš iepazīstināja klausītājus ar vienādojumu, kas nomainīja
Ņūtona
gravitācijas
likumu. Pēc šīs teorijas visi novērotāji ir vienādi svarīgi, ne tikai tie, kas kustas ar vienu ātrumu. Vispārīgā relativitāte nosaka, ka gravitācija vairs nav spēks (kā tas bija Ņūtonam), bet gan
laiktelpas
izliekuma sekas.
Alberts Einšteins lekcijas laikā Vīnē 1921. gadā
Sākotnēji zinātnieki uz šo teoriju raudzījās skeptiski, jo tā izrietēja no matemātiskas domāšanas un racionālas analīzes, nevis eksperimentiem vai novērojumiem, taču 1919. gadā apstiprinājās no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumi.
Artūrs Edingtons
saules aptumsuma
laikā izmērīja, cik ļoti
zvaigznes
gaismu izliec
Saules
gravitācija. Daudzi zinātnieki gan joprojām nebija pārliecināti par teorijas patiesumu (bieži tāpēc, ka tā nepiedāvāja absolūtu
atskaites sistēmu
). Einšteins uzskatīja, ka daudzi no viņiem vienkārši nesaprot teorijas matemātisko daļu.
1921. gadā Einšteins devās uz
Ņujorku
, kur nolasīja lekciju par savu teoriju. Tajā pašā gadā viņam beidzot tika piešķirta
Nobela prēmija
— gan ne par
relativitātes teorijas
izveidi, bet par agrāko darbu par
fotoelektrisko efektu
. Par relativitātes teoriju joprojām noritēja diskusijas, un Nobela prēmijas komisija nolēma, ka piešķirt prēmiju par kādu mazāk strīdīgu sasniegumu būtu politiski veiksmīgāks solis.
Kopenhāgenas interpretācija
labot
labot pirmkodu
Neparasta bija Einšteina attieksme pret kvantu fiziku. Viņš bija pirmais, kurš paziņoja, ka kvantu teorija ir revolucionāra, un viņa ideja par
gaismas
kvantiem
, ko tagad pazīst kā
fotonus
, iezīmē jaunās fizikas atdalīšanos no
klasiskās fizikas
. Kad sākotnēju kvantu fiziku nomainīja jaunā
kvantu mehānika
, Einšteins uz to raudzījās skeptiski, nepiekrītot tā sauktajai "
Kopenhāgenas interpretācijai
", jo tā paredzēja uz
varbūtību
balstītu un nevizualizējamu
fizikas
norišu aprakstu. Einšteins piekrita, ka tā ir labākā pieejamā teorija, taču meklēja "pilnīgāku",
deterministiskāku
skaidrojumu. 1926. gadā viņš vēstulē Maksam Bornam rakstīja: "Kvantu mehānika, bez šaubām, ir iespaidīga. Taču iekšēja balss man saka, ka tā vēl nav īstā. Šī teorija izskaidro daudz, taču neļauj mums nokļūt tuvāk Visvecākā noslēpumam. Es katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Viņš nemet kauliņus." Uz to izcilais fiziķis
Nilss Bors
atbildēja: "Beidz stāstīt Dievam, kas Viņam jādara!" Einšteins nenoraidīja varbūtības teoriju "kā tādu" — viņš bija izmantojis
statistisko analīzi
savā darbā ar
Brauna kustību
un
fotoelektrisko efektu
—, taču viņš uzskatīja, ka pamatā fiziskā realitāte ir deterministiska. Eksperimentāli pierādījumi, kas ir pretrunā ar šo pārliecību, tika atrasti tikai vēlāk - ar
Bella teorēmu
Vēlīnie gadi
labot
labot pirmkodu
Alberts Einšteins saņem no tiesneša Filipa Formana ASV pilsonības sertifikātu (1940. gada 1. oktobris)
Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca
Ādolfs Hitlers
, Einšteins atradās ASV un nolēma neatgriezties. Nacionālsociālistiskais režīms viņu apvainoja jaunas "žīdu fizikas" izveidošanā
Deutsche Physik
("vācu fizikas") vietā. Nacionālsociālisma fiziķi (starp tiem arī Nobela prēmijas laureāti Johanness Starks un Filips Lenards) centās diskreditēt viņa teorijas un politiskajā "melnajā sarakstā" iekļaut tos vācu fiziķus, kas tās mācīja (kā
Verneru Heizenbergu
). Viņš kļuva par ASV pilsoni 1940. gadā, taču joprojām saglabāja arī
Šveices
pilsonību.
Einšteins nodarbojās ar fizikas likumu apvienošanu, ko pats dēvēja par
apvienoto lauku teoriju
Unified Field Theory
). Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas
mijiedarbības
kā viena spēka dažādas izpausmes. Šis viņa mērķis joprojām ir aktuāls, un ar to sevišķi nodarbojas
stīgu teorija
. Einšteins izveidoja arī vispārīgotu gravitācijas teoriju, kas ir universāla matemātiska pieeja
lauku teorijai
Einšteins nomira no aortas plīsuma miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Tajā pašā dienā viņu - pēc paša vēlēšanās - kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā. Patologs Tomass Stolcs Hārvejs, kurš veica viņa
līķa sekciju
, saglabāja Einšteina
smadzenes
. Hārvejs tajās neatrada nekā īpaša, taču 1999. gadā Makmāstera Universitātes izpētes grupa atklāja, ka tām viena reģiona trūkst (angl. 'parietal operculum'), savukārt daļa, kas atbildīga par matemātisko domu, vizuāli telpisko izziņu un kustības iztēli (angl. 'inferior parietal lobe') ir par 15% lielāka nekā parasti.
Personība
labot
labot pirmkodu
Kaislīgs
pīpes
smēķētājs un
burātājs
ar
jahtu
. Sadzīvē izteikti vienkāršs. 2 reizes precējies, daudzas reizes iemīlējies. Fotogrāfijās visbiežāk redzam profesoram neatbilstošu ģērbšanās stilu — džemperi,
sandales
(ja bija iespējams, viņš centās nevalkāt zeķes), platas, biezas šalles. Šī iemesla dēļ visai bieži smalku restorānu zāles pārziņi un portjē pat atteicās ielaist nepietiekami smalko viesi, jo esot smalkas vakariņas un publika, kura gaidot pašu slaveno Albertu Einšteinu. Kolēģis un draugs Leopolds Infelds izsakās: "Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību, savu neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi ... Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam."
Politiskie uzskati
labot
labot pirmkodu
Alberts Einšteins un Pasaules Cionistu organizācijas līderi Ņujorkā 1921. gadā (
Principal Mossinson, Professor Einstein, Dr. Weizmann, Dr. Ussishkin
; avots:
The Scientific Monthly
12:5, 1921)
Einšteins bija pārliecināts
cionists
, aktīvi atbalstīja ebreju valsts izveidošanu laikā, kad par Hitleru neviens nebija pat dzirdējis. Ar šo kustību viņš bija iepazinies Prāgā 1911. gadā, kur vietējā cionistu organizācijā aktīvi darbojās rakstnieks
Francs Kafka
. 1921. gadā Einšteins kopā ar
Haimu Veicmanu
ASV vāca naudu Jeruzalemes Universitātes dibināšanai, bet 1922. gadā apmeklēja
Palestīnu
13
Pēc politiskās pārliecības sociālists,
14
kurš savulaik lielas cerības saistījis ar
Oktobra revolūciju
Krievijā
Pacifists
, kurš iestājies par ebreju un arābu mierīgu sadzīvošanu Palestīnā.
1952. gadā pēc H.Veicmana nāves
Izraēlas
valdība piedāvāja Einšteinam kļūt par tās otro prezidentu. Viņš no šī piedāvājuma atteicās: "Man svarīgāki ir vienādojumi, jo politika ir domāta šodienai, bet vienādojumi pastāvēs mūžīgi".
ASV
FIB
lieta par Einšteinu saturēja 1427 lappuses par viņa darbību. Tajā bija ieteikts neatļaut viņam imigrēt uz ASV, apgalvojot, ka viņš "tic, iesaka, atbalsta vai māca doktrīnu, kas [..] 'ļautu netraucētai pielavīties anarhijai' ('let anarchy stalk in unmolested'), kā rezultāts būtu 'valdība tikai vārda pēc'". Šajā lietā apgalvots arī, ka Einšteins bija cieši saistīts ar
komunistiskām
organizācijām.
Einšteins bija pret tirāniskām valdības formām. Sākotnēji viņš atbalstīja
atombumbas
izveidi, lai nodrošinātos pret iespēju, ka
Hitlers
to varētu izdarīt pirmais, un pat nosūtīja ASV Prezidentam
Franklinam Rūzveltam
vēstuli, kurā aicināja viņu uzsākt programmu, kā rezultāts būtu kodolieroča izveide. Rūzvelts izveidoja komisiju, kas pētīja urāna izmantošanu kā ieroci, un to vēlāk nomainīja
Manhatanas projekts
. Pēc kara Einšteins ļoti pārdzīvojis šo savu netiešo lomu kodolieroču radīšanā un stingri iestājās par kodolatbruņošanos: "Es nezinu, ar kādiem ieročiem cīnīsies Trešajā pasaules karā, taču Ceturtajā cīnīsies ar nūjām un akmeņiem." Neilgi pirms savas nāves viņš parakstīja
Rasela—Einšteina manifestu
, kas aicināja lielvalstu vadītājus meklēt risinājumus miera ceļā.
Reliģiskie uzskati
labot
labot pirmkodu
Oficiālos dokumentos Einšteins sevi pozicionē kā "neticīgo" vai kā "reliģiozu neticīgo", kaut formāli no ebreju draudzes neizstājās. 1920. gadā Berlīnē esot atteicies maksāt obligāto valsts nodevu ("reliģisko nodokli") savai sinagogai, bet jau dzīvojot ASV, atteicies no ielūguma kādreiz apmeklēt sinagogu. Tomēr sarunās un rakstos Dievu pieminēja pat ļoti bieži — gan fizikas, gan personiskā sakarā, piemēram, "Dievu neinteresē mūsu matemātiskās grūtības, viņš integrē empīriski".
15
"Tas, ko jūs lasāt par manu reliģisko pārliecību, protams, ir meli — meli, ko sistemātiski atkārto. Es neticu personīgam dievam un to nekad neesmu noliedzis, bet gan paudis pilnīgi skaidri. Ja manī ko var saukt par reliģisku, tad tā ir neizmērojamā apbrīna par pasaules struktūru tiktāl, cik to var atklāt mūsu zinātne."
16
Starptautiskās Sinagogas rabīnam Herbertam Goldšteinam Einšteins rakstīja: "Es ticu
Spinozas
dievam, kurš sevi atklāj eksistējošā sakārtotajā harmonijā, nevis dievam, kas nodarbojas ar cilvēcisku būtņu likteņiem un rīcību."
17
Einšteins savu uzskatu sistēmu bieži dēvēja par "kosmisko reliģiju". 1930. gadā viņš žurnālā
The New York Times
publicēja plaši apspriestu eseju par saviem uzskatiem ar nosaukumu "Reliģija un zinātne".
18
Einšteins izdalīja trīs impulsus, kas attīsta reliģisko pārliecību: bailes, sociālās vai morālās bažas un kosmiskās reliģiskās jūtas. 1954. gadā uzrakstīja tāda paša nosaukuma rakstu par šo tēmu, kas vēlāk kļuva par viņa grāmatu
Ideas and Opinions
1955. gadā.
19
Ticības sistēma atzina "brīnumainu kārtību, kas izpaužas visā dabā, kā arī ideju pasaulē", kurai nebija personīga Dieva, kas atalgo un soda cilvēkus, pamatojoties uz viņu uzvedību. Tā noraidīja konfliktu starp zinātni un reliģiju un uzskatīja, ka kosmiskā reliģija zinātnei ir nepieciešama.[10] Einšteins uzskatīja, ka "zinātne bez reliģijas ir kliba, reliģija bez zinātnes ir akla."
20
21
Einšteinam reliģija un filozofija bija nozīmīga, tāpat kā viņa zinātniskie atklājumi.
21
Atsauces
labot
labot pirmkodu
«The Nobel Prize in Physics 1921»
. Nobel Foundation.
Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 35. lpp.
«Refrigeration US 1781541 A»
«Physics: past, present, future»
Physics World
. 1999-12-06
. Skatīts:
2023-08-01
«Einstein’s brain a wonder of connectedness»
«Undiagnosing Gates, Jefferson and Einstein»
Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 37. lpp.
«Einstein house»
«10 Things You Don't Know About Albert Einstein»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2013.
gada 5.
decembrī
. Skatīts: 2013.
gada 15.
decembrī
«How Nobel winners spend their prize money»
«Short life history: Eduard Einstein»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2014.
gada 12.
janvārī
. Skatīts: 2013.
gada 15.
decembrī
«Short life history: Hans Albert Einstein»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2013.
gada 9.
oktobrī
. Skatīts: 2013.
gada 15.
decembrī
Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 34. lpp.
Einšteins,
Alberts
(1949. gada Maijā).
"Kāpēc sociālisms?"
Monthly Review
: 5.
Lorencs J. Einšteina pulkstenis. // Rīgas laiks., 10.2008., 40. lpp.
Raksti: "Reliģija un zinātne"
(angliski)
«EINSTEIN BELIEVES IN "SPINOZA'S GOD"; Scientist Defines His Faith in Reply, to Cablegram From Rabbi Here. SEES A DIVINE ORDER But Says Its Ruler Is Not Concerned "Wit Fates and Actions of Human Beings.
. The New York Times.
Einstein, Albert (1930).
"Religion and Science,"]
New York Times Magazine
(Nov. 9):
3-4.
Calaprice, Alice (2005).
The Einstein Almanac
. Baltimore: JHU Press,
p. 91.
Einstein, Albert (1956).
"Science and Religion,"
Ideas and Opinions
. New York: Citadel Press,
p. 26.
Don Howard, Lesson no. 22, "Cosmic Religion and Jewish Identity",
Albert Einstein: Physicist, Philosopher, Humanitarian
Arhivēts
2021.
gada 16.
septembrī,
Wayback Machine
vietnē.
, Course No. 8122, The Teaching Company, LLC, 2009.
Ārējās saites
labot
labot pirmkodu
Vikikrātuvē
par šo tēmu ir pieejami
multivides
faili. Skatīt:
Alberts Einšteins
Encyclopædia Britannica
raksts
(angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija
raksts
(lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie
raksts
(vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts
(ukrainiski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts
(krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017)
(krieviski)
Encyclopædia Universalis
raksts
(franciski)
Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts
(angliski)
Herdera enciklopēdijas raksts
(spāņu)
Enciklopēdijas
Krugosvet
raksts
(krieviski)
Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā
(angliski)
Einstein on Cosmic Religion and Other Opinions and Aphorisms
Apbalvojumi
Priekštecis:
Šarls Gijoms
Nobela prēmija fizikā
1921
Pēctecis:
Nilss Bors
Nobela prēmijas laureāti
fizikā
1901—1925
Rentgens
(1901)
Lorencs
Zēmanis
(1902)
Bekerels
P. Kirī
M. Kirī
(1903)
Strats
(1904)
Lenards
(1905)
Dž. Dž. Tomsons
(1906)
Maikelsons
(1907)
Lipmans
(1908)
Markoni
Brauns
(1909)
Van der Vālss
(1910)
Vīns
(1911)
Dalens
(1912)
Kamerlings Oness
(1913)
Laue
(1914)
V. H. Bregs
V. L. Bregs
(1915)
Barkla
(1917)
Planks
(1918)
Štarks
(1919)
Gijoms
(1920)
Einšteins
(1921)
N. Bors
(1922)
Milikens
(1923)
M. Sīgbāns
(1924)
Dž. Franks
Hercs
(1925)
1926—1950
Perēns
(1926)
Komptons
Č. Vilsons
(1927)
O. Ričardsons
(1928)
De Brojī
(1929)
Rāmans
(1930)
Heizenbergs
(1932)
Šrēdingers
Diraks
(1933)
Čedviks
(1935)
Hess
K. Andersons
(1936)
Deivisons
Džordžs Tomsons
(1937)
Fermi
(1938)
Lorenss
(1939)
Šterns
(1943)
Rabi
(1944)
Pauli
(1945)
Bridžmens
(1946)
Epltons
(1947)
Blekets
(1948)
Jukava
(1949)
Pauels
(1950)
1951—1975
Kokrofts
Voltons
(1951)
Blohs
Pērsels
(1952)
Zernike
(1953)
Borns
Bote
(1954)
Lems
Kušs
(1955)
Šoklijs
Brateins
Bardīns
(1956)
Džendao
Džeņnins
(1957)
Čerenkovs
I. Franks
Tamms
(1958)
Segrē
Čemberlens
(1959)
Gleizers
(1960)
Hofštadters
Mesbauers
(1961)
Landaus
(1962)
Vīgners
Geperte-Maiere
Jensens
(1963)
Taunss
Basovs
Prohorovs
(1964)
Fainmens
Švingers
Tomonaga
(1965)
Kastlers
(1966)
Bēte
(1967)
Alvaress
(1968)
Gells-Manns
(1969)
Alfvēns
Neēls
(1970)
Gabors
(1971)
Bardīns
Kūpers
Šrīfers
(1972)
Esaki
Jēvers
Džozefsons
(1973)
Rails
Hjūišs
(1974)
O. Bors
Motelsons
Reinvoters
(1975)
1976—2000
Rihters
Dins
(1976)
F. Andersons
Mots
Van Vlaks
(1977)
Kapica
Penziass
R. Vilsons
(1978)
Glešovs
Salams
Veinbergs
(1979)
Kronins
Fičs
(1980)
Blūmbergens
Šavlovs
K. Sīgbāns
(1981)
K. Vilsons
(1982)
Čandrasekars
Faulers
(1983)
Rubija
Van der Mērs
(1984)
Fon Klicings
(1985)
Ruska
Binnigs
Rorers
(1986)
Bednorcs
Millers
(1987)
Ledermans
Švarcs
Steinbergers
(1988)
Remzijs
Dēmelts
Pauls
(1989)
Frīdmens
Kendals
R. Teilors
(1990)
De Žēns
(1991)
Šarpaks
(1992)
Halss
Dž. Teilors
(1993)
Brokhauss
Šalls
(1994)
Pērls
Reinss
(1995)
Lī
Osherofs
R. Ričardsons
(1996)
Ču
Kohentannodji
Filips
(1997)
Laflins
Stormers
Cui
(1998)
't Hofts
Veltmans
(1999)
Alfjorovs
Kroemers
Kilbijs
(2000)
2001—pašlaik
Kornels
Keterle
Vīmans
(2001)
Deiviss
Kosiba
Džakoni
(2002)
Abrikosovs
Ginzburgs
Legets
(2003)
Gross
Policers
Vilčeks
(2004)
Globers
Hols
Henšs
(2005)
Meters
Smūts
(2006)
Fērs
Grīnbergs
(2007)
Nambu
Kobajaši
Maskava
(2008)
Kao
Boils
Smits
(2009)
Geims
Novosjolovs
(2010)
Perlmuters
Šmits
Rīss
(2011)
Arošs
Vainlends
(2012)
Anglērs
Higss
(2013)
Akasaki
Amano
Nakamura
(2014)
Kadzita
Makdonalds
(2015)
Tuless
Haldeins
Kosterlics
(2016)
Veiss
Berišs
Torns
(2017)
Eškins
Murū
Striklenda
(2018)
Pīblss
Majors
Kelozs
(2019)
Penrouzs
Gencels
Geza
(2020)
Hazelmans
Manabe
Parizi
(2021)
Aspekts
Klausers
Ceilingers
(2022)
Agostīni
Krauss
Lijē
(2023)
Hintons
Hopfīlds
(2024)
Klārks
Devorē
Martiniss
(2025)
Autoritatīvā vadība
WorldCat
VIAF
75121530
LNB
000027126
LCCN
n79022889
ISNI:
0000 0001 2281 955X
ORCID:
0000-0001-9183-9538
GND
118529579
SELIBR:
184709
SUDOC:
026849186
BNF:
cb119016075
(data)
BIBSYS:
90053072
ULAN:
500240971
HDS:
028814
MGP:
53269
NLA
36582360
NDL:
00438728
NCL:
000714101
NKC:
jn19990002019
SBN identifikators CFIV035853 nav derīgs.
RLS:
000021094
BNE:
XX834035
CiNii:
DA00708434
Saturs iegūts no "
Kategorijas
Labi raksti
1879. gadā dzimušie
1955. gadā mirušie
Bādenē-Virtembergā dzimušie
Vācijas ebreji
Vācijas fiziķi
Šveiciešu fiziķi
ASV fiziķi
Nobela prēmijas laureāti fizikā
Kosmologi
Cionisti
Sociālisti
Ebreju zinātnieki
Stīgu teorija
Slēpta kategorija:
Raksti ar nederīgiem autoritatīvās vadības identifikatoriem
Alberts Einšteins
Jauna sadaļa