Kalāns — Vikipēdija

Kalāns — Vikipēdija
Pāriet uz saturu
Vikipēdijas lapa
Kalāns
Enhydra lutris
Linnaeus
, 1758)
Klasifikācija
Valsts
Dzīvnieki
Animalia
Tips
Hordaiņi
Chordata
Klase
Zīdītāji
Mammalia
Kārta
Plēsēji
Carnivora
Dzimta
Sermuļu dzimta
Mustelidae
Apakšdzimta
Ūdri
Lutrinae
Ģints
Kalāni
Enhydra
Suga
Kalāns
Enhydra lutris
Izplatība
Aļaskas kalāna teritorija
Āzijas kalāna teritorija
Kalifornijas kalāna teritorija
Ar sārto līniju iezīmēta agrākā dzīves teritorija
Iedalījums
Kalānus iedala 3 pasugās:
Aļaskas kalāns (
E. l. kenyoni
Āzijas kalāns (
E. l. lutris
Kalifornijas kalāns (
E. l. nereis
Kalāns Vikikrātuvē
Kalāns
jeb
Klusā okeāna jūrasūdrs
, arī
Pacifika jūrasūdrs
Enhydra lutris
) ir
sermuļu dzimtas
Mustelidae
) jūrā dzīvojošs
plēsējs
, kas ir vienīgā suga
kalānu ģintī
Enhydra
). Sarunvalodā kalānu bieži sauc par jūrasūdru, bet to nevajadzētu sajaukt ar
Dienvidamerikā
dzīvojošo
jūrasūdru
Lontra felina
).
Kalāns apdzīvo teritorijas pie
Klusā okeāna
ziemeļu krastiem; gan
Āzijas
krastiem, gan
Ziemeļamerikas
. Lai arī kalāns ik pa laikam uzturas uz
sauszemes
, tomēr lielāko sava mūža daļu tas pavada
okeānā
. Pieaudzis kalāns parasti sver 14—45 kg. Būdams viens no mazākajiem jūras
zīdītājiem
, tas ir smagākais
dzīvnieks
sermuļu dzimtā, lai gan lielākais ir
Brazīlijas dižūdrs
. Atšķirībā no citiem
jūras
zīdītājiem, kas siltumu ķermenī saglabā ar zemādas tauku palīdzību, kalānam, tāpat kā citiem
ūdriem
, nav zemādas
tauku
. Siltumu tas saglabā, pateicoties savam siltajam un biezajam kažokam.
Kalānus nemīl
zvejnieki
, jo kalāni un
cilvēki
ir iecienījuši vienas un tās pašas jūras delikateses. Kādreiz Klusajā okeānā dzīvoja 150 000—300 000 kalānu. Laikā no 1741. gada līdz 1911. gadam kalānus intensīvi medīja, gan lai atbrīvotos no konkurenta jūrā, gan lai iegūtu vērtīgo
kažokādu
. To populācija saruka līdz 1000—2000 dzīvniekiem. Dabas aizstāvji uzsāka aktīvu cīņu par kalānu
sugas
glābšanu. Mūsdienās kalānus aizliegts medīt, tiem ir ierīkotas aizsargājamas teritorijas un to populācija lēnām atjaunojas.
Kalāns ir klasisks piemērs
ekosistēmas
atkarībai pat no vienas sugas. Kalāni nodrošina
brūnaļģu
Phaeophyceae
) audžu veselību, jo ir gandrīz vienīgie plēsēji, kas barojas ar
jūras ežiem
. Jūras eži barojas ar zemākajām brūnaļģu daļām, atdalot tās no grunts. Brūnaļģu audžu panīkums un izmiršana rada kaskādveidīgu ekokatastrofu jūrā. Tie Klusā okeāna reģioni, kuros nedzīvo kalāni, pārvēršas par jūras ežu pārņemtiem, neauglīgiem tuksnešiem.
Vēsture
labot
labot pirmkodu
Kalānam, lai iztīrītu kažoku, nav nepieciešams iziet krastā. Tas ir tik lokans, ka spēj aizsniegt jebkuru vietu ķermenī
Pirmo reizi zinātniski kalāns aprakstīts
Džordža Stellera
piezīmēs 1751. gadā.
Kārlis Linnejs
kalānu aprakstīja 1758. gadā.
Iesākumā tas tika nosaukts par
Lutra marina
, bet pēc vairākām vārda izmaiņām 1922. gadā ieguva zinātnisko nosaukumu
Enhydra lutris
. Vārds
Enhydra
sengrieķu
valodā
sastāv no 2 vārdiem: "en" nozīmē "iekšā", "hydra" — "ūdens", "enhydra" — "iekšā ūdenī".
Latīņu
vārds
lutris
nozīmē "ūdrs".
Evolūcija
labot
labot pirmkodu
Sermuļu dzimtā kalāns ir unikāls ar to, ka neveido migas
alās
, tam nefunkcionē
smaržu
sekrēta dziedzeris zem
astes
un tas spēj dzīvot
ūdenī
, to nekad nepametot. Kalāns ir tik ļoti atšķirīgs no pārējiem
ūdriem
un citiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem, ka 1982. gadā daži
zinātnieki
izvirzīja hipotēzi, ka kalāns ir tuvāks radinieks
roņiem
nekā ūdriem.
Tomēr
DNS
pētījumi liecina, ka kalāna tuvākie mūsdienās dzīvojošie radinieki ir
Eirāzijas ūdri
īsnagu ūdri
un
raibkakla ūdri
. Tiem visiem pirms 5 miljoniem gadu bija kopīgs priekštecis.
Fosilie
atradumi liecina, ka kalāns nokļuva izolācijā Klusajā okeānā pirms 2 miljoniem gadu, attīstoties gan izmirušajai, aizvēsturiskajai sugai
Enhydra macrodonta
, gan mūsdienās dzīvojošiem kalāniem
Enhydra lutris
. Senākās liecības par kalāniem ir atrastas
Krievijas
krastos un
Hokaido
salā. No šejienes suga izplatījās uz austrumiem, virzienā uz
Aļasku
un uz dienvidiem gar
Ziemeļamerikas
krastiem. Salīdzinot ar lielajiem jūras
zīdītājiem
vaļiem
sirēnām
un
airkājiem
, kas jūrā sāka dzīvot pirms 50, 40 un 20 miljoniem gadu, kalāni ir jaunienācēji okeānā. Tajā pašā laikā tie ir labāk piemērojušies jūras dzīvei par airkājiem, kam mazuļi dzimst uz
sauszemes
Kalāni ir galvenā suga, kas uztur brūnaļģu audzes veselīgas, ēdot dzīvniekus, kas barojas ar jūraszālēm
Izskats un īpašības
labot
labot pirmkodu
Kalāns ir aktīvs visu diennakti, bet tam patīk dienas vidū pagulēt un atpūsties
Uz sauszemes kalāns ir neveikls un lempīgs
Kalāns ir viens no mazākajiem jūras zīdītājiem, bet smagākais sermuļu dzimtas
dzīvnieks
Tēviņi sver 22—45 kg, ķermeņa garums 1,2—1,5 m. Mātītes sver 14–33 kg, ķermeņa garums 1,0—1,4 m.
Lai saglabātu ķermeņa siltumu, kalānam ir ļoti biezs
kažoks
: līdz 150 matiņiem uz 1
cm². Kalāniem ir biezākais kažoks
pasaulē
, nevienam citam dzīvniekam tas nav tik biezs. Kažokam ir divi slāņi: īsa
pavilna
un ūdensizturīgi
akotmati
jeb segmati. Akotmati nosargā pavilnu sausu, neskatoties uz to, ka kalāns savas dzīves laikā no
ūdens
var vispār neiznākt. Sausā un biezā pavilna sargā dzīvnieka ķermeni no atdzišanas. Kažoks ir biezs visu gadu un matiņi nomainās pakāpeniski.
Akotmatu spēja aizsargāt pavilnu ir atkarīga no tīrības, tādēļ kalāns kažoka tīrīšanai var aizsniegt jebkuru vietu savā ķermenī. To nodrošina gan dzīvnieka lokanība, gan elastīgā
āda
, kuru tīrot kalāns var pavilkt tuvāk. Kažoka
krāsa
parasti ir tumši brūna ar sudrabaini pelēku pazodi un pakakli. Brūnais tonis var variēt no dzeltenbrūna vai pelēkbrūna līdz gandrīz melnam. Pieaugušiem kalāniem
galva
, pakakle un krūtis ir gaišāki kā pārējais ķermenis.
Kalāns ir labi piemērojies dzīvei jūrā. Atrodoties zem ūdens, tas noslēdz nāsis un ausu atveres.
Pakaļkājas
, kas peldot ir visaktīvākās, ir garas, ķepas platas un
pirksti
savienoti ar
peldplēvēm
. Piektais pirksts pakaļkājām ir visgarākais, nodrošinot kalānam peldēšanu, kamēr tas atrodas uz muguras, toties uz sauszemes iešana tādēļ ir apgrūtināta.
Aste
ir īsa, bieza, nedaudz saplacināta un muskuļota. Priekškājas ir īsas ar ievelkamiem
nagiem
, priekšķepu spilventiņu āda ir raupja, kas palīdz noturēt slideno jūras medījumu.
Kalāns peldot izmanto savu pakaļgalu kā dzenskrūvi, kustinot to augšup un lejup. Kopā ar ķermeni strādā aste un pakaļkājas. Kalāns var peldēt ar ātrumu 9
km/h.
Zem ūdens tas izstiepjas garumā, piespiežot priekškājas pie ķermeņa, un piemērojas straumes plūsmai. Atrodoties virs ūdens, kalāns parasti peld uz muguras, kustinot pakaļkājas un asti uz sāniem. Atpūšoties, lai saglabātu siltumu vēsā laikā, sakrusto visas 4 kājas uz vēdera, bet siltā laikā pakaļkājas tiek turētas ūdenī, lai dzesētos. Pateicoties lielajam
plaušu
izmēram un starp pavilnas matiņiem uzkrātajam gaisam, kalāna ķermenis peld pa ūdens virsmu kā
boja
. Tā plaušas ir 2,5 reizes lielākas kā jebkuram atbilstoša izmēra sauszemes dzīvniekam.
Uz sauszemes kalāns ir ļoti neveikls un tā gaita gāzelīga. Skrien ar palēcieniem.
Kalānam ir gari, jutīgi taustes mati jeb vibrisi, kas palīdz orientēties un uztvert noslēpušos medījumu. Zinātnieki ir novērojuši, ka nekustīgā, mierīgā jūrā kalāns daudz ātrāk pamana medījumu pret vēju. Tas nozīmē, ka
oža
medījot ir nozīmīgāka nekā
redze
. Redze kalāniem ir diezgan laba gan virs, gan zem ūdens, tomēr
roņiem
tā ir labāka.
Dzirde
neizceļas dzīvnieku pasaulē, bet tā nav slikta.
Lai sevi sasildītu vēsajos
ziemeļu
ūdeņos, dzīvnieks patērē daudz
enerģijas
un katru dienu apēd barību 25—38% apjomā, salīdzinot ar savu ķermeņa svaru. Gremošanas sistēma ir ļoti efektīva: tā spēj paņemt no barības 80—85%
uzturvielu
un sagremot barību trijās stundās pēc apēšanas. Kalāns nepieciešamo ūdens daudzumu pamatā saņem no barības, bet dzer arī
jūras ūdeni
. Tā relatīvi lielās
nieres
spēj izfiltrēt jūras ūdeni, atdalot no tā
sāli
un nodrošinot dzīvnieku ar
saldūdeni
. Sāls izdalās ar
urīnu
, kas ir ļoti koncentrēts.
10
Uzvedība
labot
labot pirmkodu
Atpūšoties kalāni ietinas jūraszālēs, lai tos neienestu atklātā jūrā
Atpūtas laikā kalāni pulcējas viena dzimuma baros
Kalāns ir aktīvs visu
diennakti
. Barošanās laiks sākas apmēram vienu stundu pirms saullēkta. Dienas vidū dzīvnieks atpūšas un guļ. Pēcpusdienā ir nākamās barošanās
stundas
, kas beidzas pirms saulrieta. Ap pusnakti kalāns medī un ēd trešo reizi. Ir novērots, ka mātītes ar mazuļiem biežāk barojas naktī nekā dienā. Barošanās aizņem 24—60% diennakts laika atkarībā no tā, cik bagātīgas ir barības ieguves vietas.
Daudz laika kalāns pavada, kopjot savu kažoku. Tas tiek notīrīts, izkritušie un savēlušies mati izvākti, kažoks ķemmēts un uzkasīts, lai starp pavilnas matiņiem ieplūstu
gaiss
. Kalāns gaisu pat iepūš pavilnas slānī. No malas izskatās, ka dzīvnieks kasās un knosās it kā tam būtu
parazīti
, lai gan kalāniem tādi nav zināmi. Ēšanas laikā tas ik pa brīdim griežas ūdenī, lai noskalotu barības atliekas no kažoka.
11
Lai gan katrs pieaudzis kalāns barojas vienatnē, tie atpūšas grupās, kas veidojas pēc dzimuma principa. Vienā barā var būt 10—100 kalānu. Tēviņu bari parasti ir lielāki nekā mātītēm. Vislielākajā novērotajā barā bija apmēram 2000 dzīvnieki. Lai izvairītos, ka jūras straumes tos ienes atklātā jūrā, kamēr kalāni atpūšas vai ēd, tie mēdz sevi ietīt jūraszālēs.
Riesta
laikā no
pavasara
līdz
rudenim
tēviņam, kas pārojas, ir nostiprināta teritorija, kurā barojas arī mātītes. Šajā laikā tēviņi rūpīgi apsargā savu teritoriju, nepieļaujot citu tēviņu iepeldēšanu tajā. Tomēr cīņas starp tēviņiem tiek novērotas reti. Mātītes brīvi pārvietojas no vienas teritorijas uz citu. Parasti viena tēviņa teritorijā uzturas kādas 5 mātītes. Tēviņi, kuriem nav savas teritorijas, uzturas vecpuišu baros, kas cenšas izceļot cauri teritorijām, kurās dzīvo mātītes, cerot uz pārošanos.
Savā starpā kalāni, tāpat kā citi ūdri, sazinās ar izkoptu vokalizāciju. Kalāna mazuļa raudāšana tiek salīdzināta ar
kaijas
kliedzieniem. Mātītes biežāk dūdo, bet tēviņi rūc. Ja kalāni ir satraukti, tie svilpo, šņāc vai īpaši ekstrēmās situācijas skaļi kliedz. Lai arī kalāni, kā visi
ūdri
, ir diezgan rotaļīgi, tos tomēr neuzskata par patiesi sociāliem dzīvniekiem. Tie daudz laika pavada vientulībā: medījot, kopjot kažoku vai aizstāvot sevi.
Barība un medības
labot
labot pirmkodu
Kalānam ir garas un ļoti jutīgas "ūsas", kas palīdz atrast medījumu sliktas redzamības apstākļos
Kalāni uzturas seklos piekrastes ūdeņos un ienirst pēc medījuma. Pamatā tie medī dažādus jūras
bezmugurkaulniekus
, kā
gliemjus
jūras ežus
vēžveidīgos
un dažu sugu
zivis
, kā
jūrasbullīšus
un
adatzivis
. Medīti tiek dažāda izmēra jūras dzīvnieki, sākot ar sīkajiem gliemju
krabjiem
un beidzot ar milzīgiem
astoņkājiem
. Priekšroka tiek dota lielākam medījumam. Kalāns ir viens no retajiem dzīvniekiem, kas barības iegūšanai izmanto darba rīkus
12
— ar akmeņiem pārsit cietās jūras
dzīvnieku
čaulas un bruņas. Tas ļoti reti ēd
jūraszvaigznes
, bet nejauši apēstas brūnaļģes nesagremotas izceļo cauri dzīvnieka
gremošanas sistēmai
Kalāni medī seklos ūdeņos, bieži tieši pie jūras dibena. Lai gan tie var aizturēt elpu līdz 5
minūtēm
, niršana parasti nav ilgāka par 1 minūti un ne ilgāka par 4 minūtēm. Kalāns ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas spēj pacelt un apgriezt akmeņus jūras dibenā, pārbaudot, vai zem tiem nav paslēpies kaut kas ēdams. Tas spēj ar priekškājām izplūkāt gliemjus no
brūnaļģēm
, ierakties dūņās, lai sameklētu dažādus sīkus dzīvniekus.
11
Tas ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas medī zivis biežāk ar priekškājām nekā ar
zobiem
Zem katras priekšķepas kalānam ir kaut kas līdzīgs
ādas
somai, ādas kroka stiepjas pāri krūtīm no vienas priekšķepas līdz otrai. Šajā krokā un visbiežāk kreisajā pusē tas uzglabā samedīto barību, kuru vēlāk, peldot uz muguras ūdens virspusē, apēd.
13
Kalāns ar priekšķepām saplēš ieguvumu un iebāž mutē. Mazos
gliemjus
tas spēj sakošļāt ar visām čaulām, bet lielākus sadala, lai tiktu klāt
gaļai
. Ēdot lielus
jūras ežus
, kas ir klāti ar asām adatām, kalāns tiem pārkož vēderu, kur adatas ir īsākas, un ar mēli izlaiza eža apvalku. Ja nepieciešams, lieto akmeni kā darba rīku. Pret akmeni, kas novietots uz krūtīm, tiek sasistas cietās jūras dzīvnieku čaulas, turot medījumu priekšķepās. Arī zem ūdens, lai no klintīm atskaldītu
gliemezi
jūras ausi
14
kalāns lieto akmeni un 15
sekundēs
spēj tam iesist 45 reizes. Lai atdalītu medījumu no klints, kalāns ienirst vairākas reizes.
Ienaidnieki
labot
labot pirmkodu
Kalāna dabiskie ienaidnieki ir
zobenvaļi
un
jūras lauvas
. Mazuļiem bīstams ir arī
baltgalvas ērglis
12
Kalifornijas piekrastē kalānus apdraud
haizivis
, pamatā
lielā baltā haizivs
, tādēļ Kalifornijas kalānu kolonija neizplatās uz ziemeļu pusi. Interesants fakts: jūrā var atrast mirušus, haizivju nokostus kalānus, bet nav redzēts, ka haizivis kalānus ēstu. Tomēr vispostošākās ir naftas avārijas, tās var iznīcināt visu koloniju.
12
Vairošanās
labot
labot pirmkodu
Kalāna mazulis lielāko dienas daļu pavada uz mātes krūtīm
Reizēm mazulis paliek kopā ar māti līdz tas ir pilnīgi pieaudzis
Kalāniem raksturīga
poligāmija
. Vienam tēviņam ir vairākas mātītes, tomēr ciešas saites pretējam dzimumam ir tikai uz dažām dienām.
11
Kalāni pārojas ūdenī. Tas reizēm ir diezgan brutāli, tēviņi sakož mātītes degunu līdz
asinīm
. Mazuļi dzimst visu gadu, taču visvairāk laikā no maija līdz jūnijam ziemeļu populācijām, bet no janvāra līdz martam dienvidu populācijām. Grūsnība, atkarībā no mātītes meklēšanās laika, ilgst 4—12 mēnešus, jo mātītei ir embrioniskā diapauze un
embrija
attīstību tā var atlikt. Kalifornijas kalāni vairojas katru gadu, atšķirībā no Aļaskas kalāniem, kas vairojas reizi divos gados.
Parasti ūdenī piedzimst 1 mazulis. Tas sver 1,4—2,3
kg.
15
2% gadījumu piedzimst
dvīņi
, bet biežāk izdzīvo tikai viens mazulis.
Piedzimstot mazulim acis ir atvērtas, tam ir 10
zobi
un biezs mazuļa kažoks. Mātes savus tikko dzimušos mazuļus laiza un kopj stundām ilgi. Pēc mātes veiktās kopšanas mazuļa kažoks ir piesātināts ar
gaisu
. Tā ir tik daudz, ka mazulis peld pa ūdens virsu kā korķis un nespēj ienirt. Pūkainais kažoks nomainās pēc 13 nedēļām.
Ar
pienu
māte mazuli zīda 6—8 mēnešus Kalifornijas populācijās, bet 4—12 mēnešus Aļaskas populācijās. Pieaugušu kalānu barību mātes pa gabaliņam sāk dot jau 1 vai 2 mēnešu vecumā. Kalāna piens ir ļoti trekns un barojošs, līdzīgāks jūras zīdītājiem, nevis pārējiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem. Peldēt un nirt mazuļi sāk mācīties dažas nedēļas pirms spēj ienirt līdz jūras dibenam. Iesākumā tie var noķert tikai
jūraszvaigznes
un oļus.
13
Patstāvību iegūst 6—8 mēnešu vecumā, lai gan reizēm, ja barības resursi nav pietiekami, mātes mazuļus pamet ātrāk. Ir arī otra galējība — reizēm mazulis paliek kopā ar māti, līdz ir pilnībā pieaudzis.
15
Kalānu mazuļu mirstība ir ļoti augsta, izdzīvo tikai 25%. Pieredzējušām mātēm parasti ir augstāks izdzīvojušo mazuļu skaits.
Mātīte ir vienīgā, kas rūpējas par mazuli. Ļoti retos gadījumos ir novērots, ka mātīte pieņem mazuli
bāreni
. Mātes ļoti rūpējas par saviem bērniem, tie nepārtraukti tiek pieskatīti, apmīļoti un sakopti. Tie pamatā atrodas uz mātes krūtīm, mātei guļot uz muguras. Kad mātīte dodas medīt, tā atstāj mazuli dreifējot uz ūdens virsmas, reizēm to ietin jūraszālēs, lai neaizpeld pārāk tālu. Palicis viens, ja nav aizmidzis, mazulis skaļi raud un sauc māti atpakaļ. Ir zināmi gadījumi, ka mātes joprojām nēsā savu mirušo mazuli vairākas dienas pēc tā nāves.
Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3—4 gadu vecumā, tēviņi 5 gados. Bieži vien tēviņi tiek pie pārošanās tikai vēl pēc vairākiem gadiem. Savvaļā kalāni var nodzīvot līdz 23 gadiem, bet vidēji 10—15 gadus tēviņi, un 15—20 gadus mātītes. Vecākais kalāns nebrīvē nodzīvoja līdz 28 gadiem. Savvaļas kalāniem nodiluši
zobi
var kļūt par iemeslu agrai nāvei.
Sistemātika
labot
labot pirmkodu
Kalānam ir 3 pasugas, kas savstarpēji atšķiras ar auguma izmēriem un
galvaskausa
formu:
Aļaskas kalāns (
Enhydra lutris kenyoni
) — sastopams gar
Aļaskas
un
Kanādas
ziemeļdaļas krastiem;
16
Āzijas kalāns (
Enhydra lutris lutris
) — sastopams sākot ar
Kuriļu salām
un beidzot ar
Komandora salām
, šī ir augumā vislielākā pasuga, ar visplatāko galvaskausu un īsāko deguna kaulu;
17
Kalifornijas kalāns (
Enhydra lutris nereis
) — sastopams pie
Kalifornijas
krastiem, visšaurākais galvaskauss, ar visgarāko deguna kaulu un vismazākajiem zobiem.
17
Kalānu kolonijas un izplatība
labot
labot pirmkodu
Kalāni dzīvo piekrastes ūdeņos, kas ir 15—23 metrus dziļi, parasti neiepeld jūrā dziļāk par 1 km, kā arī meklē līčus, kas pasargāti no atklātiem
okeāna
vējiem. Kalāniem patīk piekrastes ar klintīm un akmeņiem, kas veido dabīgus aizvējus, jūraszāļu meži un rifi. Lai gan parasti kalāni izvēlas jūras ar akmeņainu dibenu, tie var dzīvot vietās ar smilšainu grunti vai arī vietās, kur krājas dūņas un saskalojumi. Kalāni daudz neceļo, tie var gadu atrasties dažus kilometrus lielā teritorijā.
Intensīvo medību dēļ vairāku gadsimtu garumā kalānu skaits dramatiski samazinājās. Zinātnieki uzskata, ka to
populācija
no 300 000 saruka līdz 1000—2000 īpatņiem, kas dzīvoja 13 kolonijās. Mūsdienās kalāni aizņem 2/3 no agrāk apdzīvotajām teritorijām. Pateicoties aizsardzības pasākumiem, kalānu skaits lēnām atjaunojas. Dažādās kolonijās atjaunošanās procesi rit atšķirīgi. Dažos reģionos kalāni ir savairojušies un dzīvo ļoti blīvi, bet citos — atjaunošanās procesi tikpat kā nenotiek. Šobrīd stabilas populācijas dzīvo
Krievijas
austrumu krastā,
Aļaskā
Britu Kolumbijā
Vašingtonas štata
krastā un
Kalifornijā
. Savukārt,
Japānā
un
Meksikā
dzīvnieki ir ievesti, lai atjaunotu šo valstu piekrastes kolonijas. Pateicoties cilvēku rūpēm un dažādām programmām, 2007. gadā pasaulē kopumā dzīvoja apmēram 107 000 kalānu.
18
Aļaskas kalāns
Krievijas kalāni
labot
labot pirmkodu
Šobrīd Krievijas
austrumu
krastā dzīvo visstabilākā kalānu populācijas daļa. Pirms
19. gadsimta
šeit dzīvoja 20 000—25 000 kalānu, kas bija apmetušies
Kamčatkas
Kuriļu
un
Komandoru salu
piekrastēs. Pēc lielo medību gadiem šajā reģionā palika apmēram 750 kalāni.
18
Kopš 2004. gada ir veiktas kalānu populācijas atjaunošanas programmas, kā rezultātā dzīvnieku skaits sasniedza 27 000, no kuriem 19 000 dzīvo Kuriļu salās, 2000—3500 Kamčatkas piekrastē un 5000—5500 Komandoru salās.
18
Kalānu pieaugums ir palēninājies, kas liecina, ka kolonija ir sasniegusi maksimālo kapacitāti, ko šis reģions var uzturēt.
Aļaskas kalāni
labot
labot pirmkodu
Vēsturiski
Aļaska
ir bijusi kalānu galvenā mītnes zeme. Aļaskas piekrastē 1973. gadā dzīvoja 100 000—125 000 kalānu. Neskatoties uz aizsardzības pasākumiem, 2006. gadā populācija bija sarukusi līdz 73 000.
19
Īpaši daudz kalānu izzuda
Aleutu salu
reģionā. Zinātniekiem īsti nav skaidrs, kāds bija skaita samazināšanās cēlonis. Vienā no versijām tika vainoti
zobenvaļi
20
Prinča Viljama jūras šauruma
koloniju smagi izpostīja
naftas
kuģa avārija 1989. gadā.
11
Kalifornijas kalāns
Britu Kolumbijas un Vašingtonas kalāni
labot
labot pirmkodu
Uz dienvidiem no Aļaskas krastiem kalānu kolonijas ir nelielas un sadrumstalotas. Laika posmā no 1969. gada līdz 1972. gadam no Aļaskas uz
Vankūveras salas
ūdeņiem netālu no
Britu Kolumbijas
piekrastes aizveda 89 kalānus. No šiem dzīvniekiem attīstījās veselīga kolonija, un 2004. gadā to skaits sasniedza 3000.
21
Toties Britu Kolumbijas centrālās daļas piekrastē 1989. gadā atklāja jaunu kalānu koloniju, kurā 2004. gadā dzīvoja 300 īpatņi. Zinātniekiem nav zināms, vai šī kolonija izveidojās no dzīvniekiem, kurus ieveda no Aļaskas, vai tie bija pēcteči kalāniem, kuriem bija izdevies paglābties no kažokādu medniekiem.
21
Uz
Vašingtonas
piekrasti laika posmā no 1969. gada līdz 1970. gadam pārveda 59 kalānus. Skaitīšanas dati uzrāda, ka 2004. gadā šeit dzīvoja 743 kalāni.
Kalifornijas kalāni
labot
labot pirmkodu
Pēc skaitīšanas datiem
Kalifornijas
piekrastē 2007. gadā dzīvoja 3026 kalāni. Pirms lielajām, rūpnieciskajām medībām Kalifornijas krastos dzīvoja 16 000 kalānu,
22
bet 1938. gadā bija izdzīvojuši tikai 50 Kalifornijas kalāni, no kuriem attīstījās mūsdienu kolonija, kas sastopama piekrastē no
Sanfrancisko
līdz
Santabarbarai
23
Lai izveidotu rezerves koloniju Kalifornijas kalānu pasugai gadījumā, ja kāda naftas avārija iznīcinātu vienīgo esošo koloniju, 1980. gados uz
Sannikolas salu
pārveda 140 Kalifornijas kalānus. Lai arī salas piekraste tika izvērtēta kā sugai piemērota, par pārsteigumu biologiem 2005. gadā tur dzīvoja vairs tikai 30 kalāni.
24
Dzīvnieku skaits katru gadu lēnām samazinājās, it kā tie pamazām migrētu atpakaļ uz
kontinentu
25
Atsauces
labot
labot pirmkodu
«L_2009123LV.01000301.xml»
eur-lex.europa.eu
Sloka N. (1979): Zooģeogrāfija. Rīga, "Zvaigzne".
«Species of Concern (Threatened & Endangered Species) - Washington Department of Fish & Wildlife»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2007.
gada 18.
oktobrī
. Skatīts: 2007.
gada 29.
novembrī
Liddell, Henry George and Robert Scott (1980). A Greek-English Lexicon (Abridged Edition). United Kingdom: Oxford University Press.
ISBN 0-19-910207-4
. OCLC 17396377
Koepfli, K.-P; Wayne, R.K. (December 1998). "Phylogenetic relationships of otters (Carnivora: Mustelidae) based on mitochondrial cytochrome b sequences". Journal of Zoology 246 (4): 401—416. doi:10.1111/j.1469-7998.1998.tb00172.x
Koepfli,
Klaus-Peter
Deere,
Kerry A
Slater,
Graham J
Begg,
Colleen
Begg,
Keith
Grassman,
Lon
Lucherini,
Mauro
Veron,
Geraldine
et al.
(2008. gada 14. febr.).
"Multigene phylogeny of the Mustelidae: Resolving relationships, tempo and biogeographic history of a mammalian adaptive radiation"
BMC Biology
6: 10.
doi
10.1186/1741-7007-6-10
PMC
PMC2276185
PMID
18275614
Joe Allegra; Rhiannon Rath; Aren Gunderson.
«Enhydra lutris (sea otter)»
Animal Diversity Web
«Sea Otters, Enhydra lutris»
MarineBio.org
«Species Profile for Southern Sea otter (Enhydra lutris nereis)»
Ortiz,
Rudy M.
(2001. gada 1. jūn.).
"Osmoregulation in Marine Mammals"
Journal of Experimental Biology
204
(11): 1831–1844.
PMID
11441026
Reitherman, Bruce (Producer and photographer). (1993). Waddlers and Paddlers: A Sea Otter Story–Warm Hearts & Cold Water. [Documentary]. U.S.A.: PBS.
«AquaFacts»
Marine Mammals of Eastern North Pacific and Arctic Waters (2nd ed.). Seattle, Washington: Pacific Search Press.
ISBN 0-931397-14-6
. OCLC 13760343
«EUR-Lex - 32001R1637 - LV»
Oficiālais Vēstnesis L 222 , 17/08/2001 Lpp. 0020 - 0028;
Walker's Mammals of the World Volume II (Fifth ed.). Baltimore and London: The Johns Hopkins University Press. pp. 1141–1143.
ISBN 0-8018-3970-X
«Arhivēta kopija»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2009.
gada 5.
septembrī
. Skatīts: 2008.
gada 22.
janvārī
«Alaska Region - Marine Mammals Management»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2008.
gada 6.
februārī
. Skatīts: 2008.
gada 15.
janvārī
Schrope, Mark (15 February 2007). "Food chains: Killer in the kelp". Nature 445 (7129): 703–705. doi:10.1038/445703a
«Arhivēta kopija»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2006.
gada 17.
septembrī
. Skatīts: 2007.
gada 11.
decembrī
«California otters rebound, but remain at risk»
. MailTribune.com. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011.
gada 8.
janvārī
. Skatīts: 2007.
gada 25.
decembrī
«Western Ecological Research Center (WERC)»
www.usgs.gov
«Sea Otter Show Striking Variability In Diets And Feeding Strategies»
ScienceDaily
Ārējās saites
labot
labot pirmkodu
Vikikrātuvē
par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt:
Kalāns
Sea otter
(BBC)
Too Many Sea Otters?
Balance sought in sea otter conflict
Arhivēts
2005.
gada 9.
septembrī,
Wayback Machine
vietnē.
Rare sea otter confirmed at Depoe Bay
The Aleut and the Otter
Damage of Exxon Valdez endures
Sea Otters: Species Description
Parasite in cats killing sea otters
Seattle Aquarium's Youngest Sea Otter Lootas Becomes a Mom
Vancouver sea otters a hit on YouTube
Vancouver Aquarium’s oldest sea otter, Nyac, passes
ZooBorn: Sea Otter Mom and Pup Visit Monterey Bay Aquarium
Arhivēts
2014.
gada 27.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
Autoritatīvā vadība
WorldCat
LCCN
sh85119235
GND
4169258-5
BNF:
cb12232258r
(data)
NDL:
00569259
Saturs iegūts no "
Kategorijas
Vērtīgi raksti
Ūdri
Āzijas fauna
Austrumāzijas fauna
Ziemeļamerikas fauna
ASV fauna
Kalāns
Jauna sadaļa