Latviešu valoda — Vikipēdija

Latviešu valoda — Vikipēdija
Pāriet uz saturu
Vikipēdijas lapa
Latviešu valoda
Latviešu valodas izplatība:
Valodu
lieto:
Latvija
Reģions:
Baltija
Pratēju skaits:
dzimtā valoda ap 1,5 miljoniem, kopējais runājošo skaits virs 2 miljoniem
Valodu saime
Indoeiropiešu
Baltu-slāvu
Baltu
Austrumbaltu
Latviešu valoda
Rakstība
Latīņu raksts
(latviešu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda
Latvija
Eiropas Savienība
Regulators:
Valsts valodas centrs
Valodas kodi
ISO 639-1
lv
ISO 639-2
lav
ISO 639-3
dažādi:
lav
Latviešu valoda
ltg
Latgaliešu valoda
lvs
Latviešu literārā valoda
Piezīme
: Šī lapa var saturēt
IPA
fonētiskās rakstzīmes
unikodā
. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
Latviešu valoda
ir dzimtā
valoda
apmēram 1,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt
Latvijā
, kur tā ir vienīgā
valsts valoda
Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir
Apvienotajā Karalistē
ASV
Īrijā
Austrālijā
Vācijā
Zviedrijā
Kanādā
Brazīlijā
Krievijas Federācijā
. Latviešu valoda pieder pie
indoeiropiešu valodu
saimes
baltu valodu
grupas. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — jau no 15. gadsimta — ir atrodami
Jāņa ģildes
alus nesēju biedrības
grāmatās
. Tajā lielākoties bija latvieši, un no 1517. gada arī brālības vecākie bija latvieši. Pirmais teksts latviski iespiests 1507. gadā izdotajā baznīcas rokasgrāmatā „
AGENDA”.
Dialekti
labot
labot pirmkodu
Dialektu izplatība Latvijas teritorijā. Literārā latviešu valoda veidojusies uz
Vidzemes
vidus dialekta
pamata
Valodas un izloksnes Latvijā ap 1860. gadu. 1: Vidus dialekts jeb latviešu rakstu valoda, 2: tīrākā latviešu valoda, 3: kurzemnieku izloksne (
Nordwestkurisch oder Tamisch
), 4: īstākā tāminieku izloksne (
eigentliches Tamisch
), 5: līvu-latviešu izloksnes ziemeļu variants (
nordliches Live-Lettisch
), 6: augšzemieku izloksne (
oberländischer Dialekt oder Hochlettisch
), 7: īstākā augšzemnieku izloksne (
eigentliches Oberländisch
), 9:
līvu valoda
Livisch
Latviešu valodai ir trīs
pamatdialekti
, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās
izloksnēs
Lībiskais
(tāmnieku) dialekts iedalās
Kurzemes
un
Vidzemes
izloksnēs.
Vidus dialekts
iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs.
Augšzemnieku dialekts
iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu
literārās valodas
pamatā ir vidus dialekts, bet
latgaliešu rakstu valodas
— Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes.
Lībiskais dialekts
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Lībiskais dialekts
Lībiskais dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem.
Lībiešu valodai
bija lielāka ietekme uz latviešu valodas
lībisko
jeb
tāmnieku dialekta
substrātu
nekā uz pārējiem latviešu valodas dialektiem Latvijā. Kurzemē vārdu beigās tiek atmesti īsie patskaņi, bet garie patskaņi tiek saīsināti. Visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas
darbības vārdi
. Cilvēku vārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm
-els
-ans
. Dialekts radies no
līviem
, kas pēc
pārtautošanās
sāka runāt latviešu valodā un iekļāva tajā arī
lodas
elementus.
Vidus dialekts
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Vidus dialekts
Vidus dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Tas ir arī latviešu literārās valodas pamatā. Šajā dialektā runā
Vidzemes
vidienē no ziemeļrietumiem (
Mazsalaca
) līdz ziemeļaustrumiem (
Valka
), tad pāri
Smiltenei
Valmierai
un
Cēsīm
virzienā uz Rīgu. Vidus dialektā runā arī
Zemgales
līdzenumā un
Kurzemē
uz dienvidiem no Kuldīgas. Dialekts iedalās trīs izloksnēs — Vidzemes, zemgaliskajā un kursiskajā.
Augšzemnieku dialekts
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Augšzemnieku dialekts
Augšzemnieku dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Izplatīts
Latgalē
Sēlijā
un
Austrumvidzemē
. Iedalās divās izloksnēs — latgaļu un sēļu. Ziemeļaustrumu Vidzemē un Latgalē runāto izlokšņu pamatā ir seno
latgaļu valoda
. Pārējās daļās to ir ietekmējusi senā
sēļu valoda
18. gadsimtā
uz šī dialekta Dienvidlatgales izlokšņu pamata izveidojās
latgaliešu rakstu valoda
Vēsture
labot
labot pirmkodu
Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu
Latviešu valoda pieder pie
indoeiropiešu valodu saimes
baltu valodu grupas
Pirmsākumi
labot
labot pirmkodu
Uzskata, ka
baltu valoda
no
indoeiropiešu pirmvalodas
atdalījusies pēc 2000. gada p.m.ē.,
bet baltu sentautas bija sadalījušās jau mūsu ēras sākumā (pēc Tacita). Kā nacionāla valoda latviešu valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no četrām baltu cilšu —
kuršu
zemgaļu
latgaļu
un
sēļu
— valodām,
šīm sentautām zaudējot cilts raksturlielumus un to locekļiem pārtopot par
zemnieku
kārtu
, pamazām zūdot lielākajām atšķirībām starp to valodām. Konsolidēšanās process sākās
13. gadsimtā
Senlatvijas maztautām pieņemot katoļu ticību
un nonākot vienotā politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā —
Livonijā
. Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar rakstu valodas pamatu izveidošanos
un izplatīšanos, un ieilga līdz 19. gadsimta sākumam (
kursenieki
savu valodu
saglabāja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei), kad pēc
dzimtbūšanas atcelšanas
izveidojās mūsdienu latviešu nācija.
Rakstu valodas aizsākumi
labot
labot pirmkodu
Luterāņu dziesmu grāmata latviešu valodas vecajā ortogrāfijā
Johana Frīdriha Štefenhāgena
„Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1774. gadu”
Alus nesēji bija viens no četriem senākajiem amatiem Rīgas pilsētā. Šī ģilde pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadam. Tajā lielākoties bija latvieši, bet no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica priesteri. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta. Arī citu Rīgas
amatnieku
lietvedības dokumentos ir atrodams pa kādam ierakstam latviešu valodā, piemēram,
Andrewes Bolman, musseneke dels
(1522);
Pawel Pissick, yauns bralis tapis
(1565), kuru valoda ir tuvākā vidus dialektam.
10
Pirmais zināmais latviešu valodā sarakstītais teksts ir kādā katoļu
agendā
, kas iespiesta Leipcigā 1507. gadā. Tajā ir ar roku rakstīti latviešu tēvreizes fragmenti, kam latviešu valodas vēsturē dots Gisberta tēvreizes nosaukums. 1522. —
Sv. Jēkaba baznīcā
latviski sāk sludināt
Silvestrs Tegetmeijers
un parādās vajadzība pēc baznīcas literatūras latviešu valodā. Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka 1525. gadā
Lībekā
aizturēja kādu tirgotāju ar mucu, kura ir bijusi pilna ar grāmatām, arī latviski tulkotais
katķisms
. Grāmatas bija paredzētas
Lutera
mācības izplatīšanai
Livonijā
, bet katoliskā Lībekas rāte nolēmusi grāmatas sadedzināt.
11
Latviešu rakstu valodas veidotāji 16.—18. gadsimtā bija
vācbaltiešu
garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme —
Reformācijas laikmetā
padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Līdzīgi apsvērumi vadīja arī
jezuītus
, kas kopš 1582. gada darbojās arī Latvijā.
1584. gadā parādījās pirmais
latvju dainu
pieraksts, bet ar notīm tās pirmo reizi publicētas 1632. gadā. Pirmā saglabājusies grāmata ir 1585. gadā jezuītu priestera
Ertmaņa Tolgsdorfa
tulkotais un
Viļņā
izdotais katoļu katķisms ar nosaukumu
Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems
(Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem).
12
1588. gadā
Nikolajs Mollīns
atvēra pirmo Rīgas grāmatu spiestuvi, kurā latviski izdeva luterāņu katķisma otro izdevumu.
11
Literārās valodas veidošanās
labot
labot pirmkodu
Georgs Elgers
uzskatīja, ka
lejasvācu
ortogrāfija ir pilnīgi nepieņemama latviešu valodas sistēmai un 1621. gadā izdeva „Garīgas katoļu dziesmas”. Luterāņu mācītājs
Georgs Mancelis
izveidoja vidus dialekta
ortogrāfijas
pamatus un 1638. gadā izdeva vācu-latviešu
vārdnīcu
Lettus”
13
kuru izplatīja visā Livonijas latviešu daļā, zemniekiem savu valodu piemērojot šīs vārdnīcas materiālam, kas aizsāka strauju kurzemnieku, zemgaliešu un vidzemnieku dialektu atšķirību samazināšanos. Šo procesu pastiprināja
Kristofora Fīrekera
vācu-latviešu vārdnīcas materiāli un
Johana Georga Rēhehūzena
1644. gadā latīniski iespiestā latviešu gramatikas rokasgrāmata
Manuductio ad linguam lettonicam facilis & certa/monstrata a Joanne Georgo Rehehusen”
(Johana Georga Rēhehūzena viegls un drošs vadonis latviešu valodā).
14
Manceļa devums latviešu valodā ir arī tādu
jaunvārdu
darināšana kā
cepurnieks
mūrnieks
parādnieks
skolasbērns
durvjusargs
, kā arī mūsdienu valodas arhaismi —
brālnieki
(brāļa bērni),
dedzīklis
(šķiltavas),
precenieks
(tirgotājs),
blaka
(tinte),
tūba
(lietus mētelis).
13
Šajā laikā ar vācu valodas starpniecību valodā ienāca arī pirmie
internacionālismi
buldrijānis
vīģes
piperes
suckurs
pulvers
papiers
telte
keizers
11
1649. gadā tika iespiesta
Historia Lettica
. 1683. gadā
Georgs Elgers
Viļņā izdeva Poļu-latīņu-latviešu vārdnīcu (
latīņu
Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum
). Tāpat 1683. gadā iespiestā
ābece
uzskatāma par vecāko atrasto latviešu ābeci. Tā atbilst 1660. gadā Zviedrijā izdotajai ābecei.
Lielā Ziemeļu kara
laikā 1705. gadā
Rīgas patricietis
Liborijs Depkins
izdeva „Vācu, zviedru, poļu un latviešu vārdnīciņu” (
vācu
Wörter-Büchlein, wie etzliche gebräuchliche Sachen auff Teutsch, Schwedisch, Polnisch und Lettisch zu benennen seynd
), kas balstījās uz 1688. gadā izdoto vācu, latīņu, poļu un latviešu vārdnīcu (
Vocabularium wie etzliche gebräuchliche Sachen auff Teutsch, Lateinisch, Polnisch und Lettisch auszusprechen seynd
). 1685. gadā izdota
Heinriha Ādolfija
latviešu valodas gramatika „Pirmais īsas latviešu valodas mācības mēģinājums”. Tomēr vislielāko ietekmi uz latviešu valodas attīstību atstāja
Alūksnes
mācītāja
Ernsta Glika
Jaunās Derības
” (1685) un „
Vecās Derības
” (1691) tulkojumi vidus dialektā, ko izplatīja visā Vidzemes latviešu daļā, šo valodu par savu pieņemot arī Zemgalē un Kurzemē. Savukārt
jezuītu
priesteris
Jans Karigers
ap 1764. gadu uzrakstīja latviešu-poļu valodas vārdnīcu
Lexicon Lottavicum
15
Apgaismības laikmets
labot
labot pirmkodu
Gotharda Frīdriha Stendera
„Augstas Gudrības Grāmatas” vāks (1776)
Apgaismības laikmetā
Sunākstes
luterāņu mācītājs
Gothards Frīdrihs Stenders
rakstīja grāmatas, no kurām Kurzemes un Vidzemes zemnieki apguva dzimtās valodas rakstību: „Bildu ābece” (1787), „Gramatika un vārdnīca” (1789), „Jaukas pasakas un stāsti” (1774), „Ziņģu lustes" (1774), „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774) u.c. 18. gadsimta vidū parādījās arī pirmie periodiskie izdevumi — kalendāri —, kuros bija lasāmas arī dzejoļi, fabulas un īsi stāstiņi. Daudzus gadus latviešu zemniekiem kalendāri bija vienīgā laicīgā satura literatūra. 1768. gadā iznāca pirmais žurnāls latviešu valodā — „
Latviešu ārste
”, bet 1797. gadā reizi ceturksnī iznāca žurnāls „
Latviska Gada Grāmata
”, kurā līdzās populārzinātniskiem rakstiem un dabas apcerējumiem bija ievietoti arī dzejoļi. Pirmo lugu latviešu valodā „
Žūpu Bērtulis
” lokalizēja
Aleksandrs Johans Stenders
Vecā Stendera
dēls. Lugas sižeta pamatā ir klasiskais motīvs par nejaušu atšķirīgiem sabiedrības slāņiem piederīgu cilvēku samainīšanos vietām. Pirmo oriģināllugu „Tā dzimšanas diena” 1804. gadā sacerēja mācītājs un rakstnieks
Kārlis Gothards Elferfelds
. Luga bija veltīta tolaik aktuālai problēmai —
baku
potēšanas propagandai.
16
19. gadsimtā vācbaltiešu valodnieki veidoja latviešu literārās valodas gramatiku.
Kristofs Harders
izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790); Heinrihs Heselbergs 1841. gadā laida klajā
Latviešu literārās biedrības
godalgotu mācību grāmatu (
Lettische Sprachlehre
);
Oto Rozenbergers
, latviešu valodas lektors Tērbatas Universitātē sarakstīja latviešu valodas mācību, izlietodams valodniecības jaunākos panākumus (
Formenlehre der lettischen Sprache
, 1848,
Sintakse
, 1852);
Augusts Bīlenšteins
(1826—1907), iesākumā
Jaunauces
, tad
Dobeles
vācu draudzes mācītājs, ilggadējais (1864—1895) Latviešu literārās biedrības vadītājs, sarakstīja „lielo” latviešu gramatiku (
Die lettische Sprache
, 1863. un 1864. gadā), tā saukto „vidējo” (
Lettische Grammatik
, 1863. gadā) un „mazo” (
Elemente der lettischen Sprache
, 1866. gadā) latviešu valodas mācības monogrāfiju.
17
19.—20. gadsimts
labot
labot pirmkodu
Augusta Bīlenšteina
sastādīta karte ar latviešu valodas 1884. gada izplatības robežām, kuru vēlāk izmantoja
Latvijas robežu
nostādīšanā
19. gadsimta sākumā līdz ar dzimtļaužu brīvlaišanu parādās pirmie rakstošie no zemnieku vidus:
Ansis Leitāns
(1815—1874),
Ansis Līventāls
(1803—1878) u.c.
18
1822. gadā, Jelgavā sāka iespiest „
Latviešu Avīzes
”. Liela nozīme bija arī
Jaunlatviešu
darbībai, tās dalībniekiem bagātinot valodas izteiksmes līdzekļus, darinot latviskus jaunvārdus, kas aizstāja
ģermānismus
(piemēram,
beķeris
— «maiznieks»,
duršlags
— «caurduris»,
trekteris
— «piltuve»).
19
19. gadsimta vidū viens no aktīvākajiem jaunlatviešiem
Juris Alunāns
ierosināja veikt rakstības reformu, atsakoties no vāciskajiem fraktūras burtiem.
20
1857. gadā „Mājas Viesa” 20. numurā publicēts Alunāna raksts „Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta”, kurā viņš latviskoja zemju un tautu nosaukumus.
11
iesakot piemēram,
angļus
armēniešus
austriešus
beļģiešus
francūžus
grieķus
holandiešus
spāniešus
, iepriekšējo
eņlenderu
armenjeru
eistreiķeru
belgeru
spranču
grieķeru
ollenderu
un
spānjeru
vietā.
21
1865. gadā stājas spēkā pilnīgs latīņu drukas aizliegums Latgalē.
Pareizrakstības komisija
labot
labot pirmkodu
1876. gadā
Rīgas Latviešu biedrība
izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības.
22
1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja
Kārlis Mīlenbahs
, kuras darbā piedalījās
Jānis Endzelīns
un citi valodnieki.
23
Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un izstrādāja ortogrāfijas reformu un pāreju no gotu rakstības uz latīņu rakstību. 1909. gadā šo standartu sāka ieviest skolās. 1910. gadā iznāca pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.
24
Pirmo "Pareizrakstības vārdnīcu" 1915. gadā izdeva latviešu skolotājs, enciklopēdists
Jēkabs Dravnieks
25
1922. gada 24. maijā valdība izdeva likumu par jauno ortogrāfiju, kuras mācīšana no 23. augusta kļuva obligāta visās skolās.
Terminoloģijas izveidošana
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodas terminoloģiskās leksikas apkopošana sākas ar pirmo terminu vārdnīcu izveidošanu — K. Valdemāra „Jūrniecības terminu vārdnīca” 11 valodās (1881) un J. Ilstera „Botānikas vārdnīca” (1884).
26
1919. gadā Izglītības ministrija nodibināja pirmo terminoloģijas komisiju, kuras darba galvenais rezultāts bija 1922. gadā publicētā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca», kurā apkopoti vairāk kā 10 dažādu nozaru termini latviešu, vācu un krievu valodā.
1946. gadā nodibināta
Terminoloģijas komisija
Zinātņu akadēmijas paspārnē. Kopš 1948. gada šajā komisijā apstiprinātie termini tiek regulāri publicēti vispirms terminu biļetenos kā projekti, pēc tam — vārdnīcās kā obligāti lietojami oficiālajā praksē. Sākas vārdnīcu izdošana ar mūsdienu metodēm: vārdnīcu sastādīšanā darbojas autoru kolektīvs, redaktori, tiek piesaistīti konsultanti.
27
Laikposmā līdz 1990. gadam plašākā Terminoloģijas komisijā apstiprināto terminu publikācija bija „Krievu—latviešu politehniskā vārdnīca” ar terminiem vairāk nekā 70 dažādās tehnikas nozarēs.
No 1948. līdz 1989. gadam ar Terminoloģijas komisijas apstiprinājumu publicēti 58 terminu biļeteni un 15 terminu vārdnīcas, kas nodrošināja stabilu terminoloģisko bāzi latviešu valodai tās valsts valodas funkciju izpildē 90. gados. Vārdnīcas publicēja pakāpeniski ar dažu nozaru speciālistu palīdzību. 1958. gadā izdota Metālu tehnoloģiju un mašīnu elementu vārdnīca, 1959. — Fizikas, matemātikas un astronomijas vārdnīca, 1960. — Augu aizsardzības vārdnīca, 1963. gadā — Valodniecības terminu vārdnīca u.c.
28
Latviešu-svešvalodas vārdnīcas
labot
labot pirmkodu
Elgera Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca (1683,
Viļņa
Lietuvas lielkņaziste
Pirmā divvalodu vārdnīca
Lettus
izdota 1638. gadā Rīgā. Tā bija vācu-latviešu vārdnīca, kuru sastādīja
Juris Mancelis
no 6000 pamatu vārdiem, lai palīdzēt vācu muižniekiem un ierēdņiem sazināties ar latviešu zemniekiem. Vārdu krājums atspoguļoja latviešu valodu un tās Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē izmantotos paveidus. Vārdnīcai bija divi pielikumi: frazeoloģiskā vārdnīca ar 51 sākumvārdiem un 10 tematiskās sarunas no zemnieku sadzīves.
29
Ņemot vērā, ka 17. gadsimta otrajā daļā Austrumlatvija joprojām atradās katoļticīgās Polijas varā, tajā laikā publicētas divas daudzvalodu vārdnīcas — Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca (1683), ko sastādījis katoļu latviešu izcelsmes priesteris
Juris Eļģers
uz poļu-latīņu-lietuviešu vārdnīcas pamatā, kuru sastādījis lietuviešu autors Sirvīds (
Sirvydas
) 1642. gadā, un vācu-latīņu-poļu-latviešu vārdnīcu, kuru sastādījis Dressels 1688. gadā. Vārdnīcās bija aptuveni 14 000 galvenie vārdi.
29
17. gadsimta beigās Fīrekers sastādīja pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas ir saglabājies tikai rokrakstā. Tajā bija aptuveni 4000 galvenie vārdi un ierakstos ligzdoti sekundārie vārdi, daudzi ilustratīvi piemēri, skaidrojošās piezīmes, savienojumi, frazeoloģiskās vienības un etimoloģija. Autors arī izmantoja leksisko materiālu no Manceļa vārdnīcas. Vēl vienu līdzīgo rokraksta vārdnīcu sastādīja Langiuss 1685. gadā. Tajā bija aptuveni 7000 daļēji aizņemti vārdi no Manceļa vārdnīcas, taču to bagātināja arī vārdnīcai raksturīgie raksti no Lejas Kurzemes, ko ierakstījis pats autors. Langiusa vārdnīca bija paredzēta ārzemniekiem, kuri vēlējās apgūt latviešu valodu.
29
Pirmā iespiestā vārdnīca ar latviešu valodu kā pirmvalodu izdota 1761. gadā kā papildinājums
G. F. Stendera
latviešu valodas gramatikai. Vārdnīca bija pielikums, kas satur latviešu sakāmvārdus, kas aizgūti no iepriekšējam vārdnīcām, kā arī paša autora apkopotas.
29
Langes vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīca (1772—1777) un G. F. Stendera
Lettisches Lexikon
(1789) tiek uzskatīti par ievērojamākajām divvalodu 18. gadsimta vārdnīcām Latvijā. Langes vārdnīcas vācu-latviešu daļā ir aptuveni 15 000 virsrakstu un latviešu-vācu daļā gandrīz 10 000, atslēgvārdi ir sakārtoti alfabētiskā secībā, tika nodrošināti daudzu latviešu darbības vārdu galvenie veidi. Stendera
Lettisches Lexikon
(1789) sastāv no latviešu-vācu daļas ar 7000 vārdiem un vācu-latviešu daļas, kas satur gandrīz 14 000 galvenos vārdus.
29
G. F. Stendera dēls
Aleksandra Stenders
1820. gadā sastādīja nelielo latviešu-vācu vārdnīcu (apvienoto ar vācu valodas mācību grāmatu), kas bija paredzēta latviešu auditorijai, lai iemācīt vācu valodu. Tajā ir tikai 3000 ikdienas atslēgvārdu krājums un dažas paraugsarunas.
29
Šajā periodā divvalodu vārdnīcas gandrīz pilnībā sastādīja vācu autori.
19
Angļu-latviešu tradīcija aizsākas
Jēkaba Dravnieka
vārdnīcā 1924. gadā. Tradīcijas gaitā ir sastādītas apmēram divdesmit astoņas dažāda apjoma un strukturālas sarežģītības vārdnīcas.
Latviešu valoda mūsdienās
labot
labot pirmkodu
Runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā, bet pārējie izkaisīti
Krievijā
ASV
Austrālijā
Kanādā
Lielbritānijā
Vācijā
Zviedrijā
Brazīlijā
Lietuvā
Igaunijā
un nelielā skaitā vēl arī citās valstīs. Latviešu valodā iznāk arī vairāk nekā 200 dažādu
laikrakstu
, kuru kopējā gada tirāža ir aptuveni 110 miljoni eksemplāru. Tajā tiek izdoti arī vairāk nekā 300
žurnālu
un ik gadu tiek iespiestas aptuveni 2500 grāmatas ar kopējo tirāžu vairāk kā 67 miljoniem eksemplāru.
30
Valodas politika
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Valodu politika Latvijā
Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai publicēts
1918.
gada 4.
janvārī
Iskolata
pārvaldītajā Latvijas daļā.
31
Tajā bija noteikts, ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs lietojama latviešu valoda, bet cittautu valodām tika dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas nepieciešams. Šāds statuss saglabājās arī
Latvijas SPR
laikā, kad
1919.
gada 8.
martā
tika izdots „Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām”, kurā nebija noteikta latviešu valodas īpaša prioritāte, bet tā bija tikai viena no oficiāli lietojamām valodām.
32
Pirmo reizi latviešu valoda kā „valsts valoda” minēta 1919. gada aprīļa
Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības
memorandā
Antantes
valstīm.
33
Pēc
Latvijas Republikas
proklamēšanas 1918. gadā latviešu valodu oficiāli atzina kā vienu no trim vietējām valodām, kuru varēja lietot jebkur publiskajā sfērā un saskarsmē ar valsts iestādēm, kā arī valsts iestāžu darbā. Pakāpeniski pieņēma virkni normatīvo aktu, kas noteica latviešu valodas statusu:
1918.
gada 6.
decembra
„Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”,
1921.
gada 22.
novembra
„Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā”, 1932. gada „Noteikumi par valsts valodu” un „Likums par atklātiem izziņojumiem”, 1934. gada „Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu”. Latviešu valodu izmantoja lietvedībā un valsts pārvaldē (
Saeimā
deputāti runāja gan latviešu, gan latgaliešu, gan krievu, gan vācu valodā, taču sēžu protokolus protokolēja latviešu valodā). Latviešu valodas kā valsts valodas statusu nostiprināja
1935.
gada 5.
janvāra
„Likums par valsts valodu”.
34
Konstitucionāli latviešu valodai valsts valodas statusa nebija, kaut arī sākotnēji 1922. gada Satversmes 2. daļas projekta 115. pants paredzēja, ka
Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums
35
Tomēr Satversmes projekta 2. lasījuma izskatīšanas laikā
Francis Kemps
iesniedza priekšlikumu papildināt Satversmes 115. panta pirmo teikumu ar vārdiem
turklāt Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta
latgaliešu izloksne
36
bet 3. lasījumā vairāki Latgales deputāti bija iesnieguši priekšlikumu šo pantu papildināt ar vārdiem, ka
Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības
. Latgales deputātu priekšlikumi neguva Satversmes sapulces vairākuma atbalstu, toties galīgajā balsojumā
Latvijas Republikas Satversmes
otrā daļa, kurā bija noteikti pilsoņu tiesības un pienākumi, tika kopumā noraidīta.
37
Valsts valodas statusu tā vietā regulēja normatīvie akti. 1932. gada 18. februārī latviešu valodu noteica par Latvijas Republikas valsts valodu.
38
1940. gadā Latvijas Republikai tiekot
okupētai
un iekļautai Padomju Savienībā, latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu un straujo etnisko sastāva izmaiņu un samazinās arī tās lietojums sadzīvē. Valodā parādījās arī dažādas krievu valodai raksturīgs parādības, kā teikumu konstrukcijas un tieši tulkojumi. 1988. gadā tautas nobalsošanā
354 000 Latvijas iedzīvotāji nobalsoja par Latvijas PSR
Konstitūcijas
labojumu, kurā noteica, ka
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda
. Lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tika pieņemts 1988. gada 6. oktobrī.
Referenduma par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai
rezultāti pa novadiem. Atzīmju skaits pret zīmju kopskaitu
PAR
100,0%—90,0%
89,9%—80,0%
79,9%—70,0%
69,9%—60,0%
59,9%—50,0%
PRET
50,0%—59,9%
60,0%—69,9%
70,0%—79,9%
80,0%—89,9%
90,0%—100,0%
Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu valoda
de facto
nostiprinājās kā vienīgā valsts valoda, kura tiek lietota valsts pārvaldē,
bruņotajos spēkos
, iekšlietu struktūrās u.c. dzīves jomās, taču tās
de iure
statuss nebija konstitucionāli nostiprināts. 1998. gada 15. oktobrī Saeima pieņēma Satversmes 1. nodaļas 4. panta grozījumus (stājas spēkā 1998. gada 6. novembrī):
Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda
, kuri iegūs likuma spēku visas tautas nobalsošanā.
39
Izglītību latviešu valodā iegūst 70% skolēnu un šis skaitlis turpina palielināties. Latviešu valodā ir vērojamas
pūrisma
tendences speciālistu vidū.
40
Tas visvairāk ir vērojams jaunu
terminu
darināšanā, kas bieži izsauc neviennozīmīgu reakciju.
41
42
Piemēram, domstarpības par
Eiropas Savienības
kopējās valūtas oficiālo nosaukumu:
eiro
vai
eira
43
Īpašu vietu latviešu valodā ieņem
latgaliešu literārā valoda
, kurā runā Latvijas austrumdaļā. Kā noteikts Valodas likumā, valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. 2010. gadā latgaliešu valodai piešķirts individuālas valodas kods.
44
2012. gadā notika
referendums par grozījumiem Satversmē
, kas paredzēja otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tajā piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, no kuriem par nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%,
45
tādēļ referendums apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.
Cittautieši
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodas procentuālais lietojums ģimenēs Latvijas pašvaldībās (2011. gads)
Pēc
tautas skaitīšanas
datiem 2011. gadā Latvijā dzīvoja apmēram
800 000
citu etnisko grupu pārstāvju, piemēram,
krievi
baltkrievi
ukraiņi
poļi
. Liela daļa šo etnisko grupu te dzīvojušas gadsimtiem ilgi, taču 20. gadsimta otrās puses (1945—1985) migrācijas procesos strauji palielinājās ieceļotāju skaits, kas izjauca dabiskos integrācijas procesus. Liela daļa imigrantu, kas ieradās no
PSRS
, neapguva latviešu valodu un pēc 1989. gada tautskaites datiem latviešu valodu prata tikai 62,3% iedzīvotāju.
Latviešu valodas apstiprināšana par vienīgo valsts valodu krietni palielināja tās pieņemšanu un lietošanu cittautiešu vidū, kas pēc
PSRS sabrukuma
un Latvijas neatkarības atjaunošanas samazināja
krievu valodas
ietekmi un nozīmi Latvijas sabiedrībā. 1998. gadā Latvijā pieņēma likumu par mazākumtautību skolu finansēšanu, kurās līdz 60% mācību priekšmetu pasniedz valsts valodā un 40% mācību priekšmetu ir iespējams apgūt attiecīgās mazākumtautības valodā.
46
Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem 79% iedzīvotāju uzskatīja sevi par latviešu valodas pratējiem,
47
bet pēc 2005. gada datiem
48
latviski spēja sazināties jau 91% iedzīvotāju. 2007. gadā veiktā aptaujā 60% no Latvijas mazākumtautībām novērtēja savu latviešu valodas prasmi kā labu.
49
Mazākumtautībās latviešu valodu labāk prot jaunā
paaudze
Lai gan latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda
Latvijā
un viena no
Eiropas Savienības
oficiālajām valodām, pēc Valsts valodas centra uzskata problēmas rada krievu valodas pašpietiekamība Latvijā,
50
kas pārsvarā ir
Latvijas PSR
īstenotās
industrializācijas
un
migrācijas
politikas sekas. UNESCO Apdraudēto valodu Sarkanā grāmata klasificē latviešu valodu kā neapdraudētu (drošākais no 6 izdalītiem apdraudētības līmeņiem).
51
Latviešu valoda mazākumtautību izglītības iestādēs
labot
labot pirmkodu
Plakāts ar aicinājumu iet parakstīties par 100% apmācību latviešu valodā mazākumtautību skolās
Latvijā mazākumtautību izglītības latviskošanas politika ir mērķtiecīgi veidota kopš 1995. gada, kad mazākumtautību skolās uzsāka pakāpenisku pāreju uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā. Pamatskolās mazākumtautību izglītības programmās jau kopš 1999. gada tiek izmantoti četri modeļi un pēc katras skolas izvēles vairāku mācību priekšmetu apguve notiek latviešu valodā:
pirmsskolas izglītības mazākumtautību izglītības programmā, kā arī bērnu obligātajā sagatavošanā pamatizglītības ieguvei no piecu gadu vecuma saskaņā ar Pirmsskolas izglītības vadlīnijām valsts valodas sarunvalodas pamatus apgūst rotaļnodarbībās „Latviešu valoda”;
pamatizglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturu valsts valodā un divvalodīgi tiek apgūts ne mazāk kā divās piektdaļās, t.i. 40%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu un literatūru, svešvalodas un Latvijas vēsturi;
vidējās izglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturs valsts valodā tiek apgūts ne mazāk kā trijās piektdaļās, t.i. 60%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu, literatūru un svešvalodas.
2010. gadā
Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!» — «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»
(VL-TB/LNNK) ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību nodrošināt tikai valsts (latviešu) valodā un noteikt, ka ar 2012. gadu visās pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar 1. klasi, notiks pakāpeniska pāreja uz situāciju, kad visās mācībās 100% lietos latviešu valodu.
52
VL-TB/LNNK kopā ar biedrību „Sargi valodu un Latviju” izdevās savākt 120 433 no 153 232
referenduma rīkošanai
nepieciešamajiem parakstiem.
53
54
Latvijas skolu reformas
īstenošanas laikā 2017. gada oktobrī tā laika Latvijas izglītības un zinātnes ministrs
Kārlis Šadurskis
ierosināja sākt pāreju uz jaunu
divvalodu izglītības
modeli 7.—9. klasēs, paredzot, ka ne mazāk kā 80% no mācību satura mācīs valsts valodā, bet pēc 2021./2022. mācību gada visā vidusskolas posmā visi vispārizglītojošie priekšmeti tiks mācīti latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus.
Neraugoties uz
Latvijas Krievu savienības
un
Krievu skolu aizstāvības štāba
protestiem, 2018. gada 22. martā
12. Saeima
pieņēma šos grozījumus.
55
Fonoloģija
labot
labot pirmkodu
Līdzskaņi
labot
labot pirmkodu
Bilabiāls
Labiodentāls
Alveolārs
Postalveolārs
Palatāls
Velārs
Slēdzenis
Afrikāta
ts
dz
tʃ
dʒ
Nazāls
Vibrants
Frikatīvs
Centrālais
aproksimants
Laterālais
Līdzskaņi
[f]
un
[x]
sastopami tikai
aizguvumos
[ŋ]
ir
[n]
alofons
pirms velāriem slēdzeņiem
[k]
un
[g]
Patskaņi
labot
labot pirmkodu
Priekš.r.
G.pr.r.
Vid.r.
G.pak.r.
Pak.r.
Augsts
a̟
Gandr. augsts
Augsti vidējs
Vidējs
Zemi vidējs
Gandrīz zems
Zems
Intonācijas
labot
labot pirmkodu
Literārajā latviešu valodā pastāv trīs dažādas
intonācijas
, kas dažreiz ir vienīgais veids kā izšķirt
homonīmu
nozīmes:
stieptā intonācija
izrunā vienmērīgā balss plūdumā
piemēram,
loks
(sīpola loks) (izrunā
luõks
krītošā intonācija
izrunājot vārda beigas aprauj
piemēram,
loks
(varavīksnes loks) (izrunā
lùoks
lauztā intonācija
sākumu izrunā spēcīgāk, beigas klusāk
piemēram,
logs
(istabas logs) (izrunā
luôks
Latviešu valodas dialektos pastāv dažādas intonācijas un vārdu izrunu variācijas. Ir tādi dialekti, kuros ir tikai divas intonācijas, piemēram, Latvijas rietumu daļā, kur krītošā intonācija ir saplūdusi ar lauzto vai Latvijas austrumu daļa, kur stieptā intonācija ir vienāda ar krītošo.
Šādas intonācijas pastāv arī
lietuviešu
zviedru
norvēģu
un
serbhorvātu valodā
. Līdzīga intonācija lauztajai ir sastopama
dāņu valodā
Leksika
labot
labot pirmkodu
Aizguvumi
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodā visvairāk
aizguvumu
ir no
vācu
(viduslejasvācu un jaunaugšvācu),
krievu
un
angļu valodas
. Tas ir skaidrojams ar šo valodu vēsturisko ietekmi, taču angļu valodas aizguvumu (
anglicismu
) skaits ir pieaudzis pēc neatkarības atjaunošanas.
56
Ģermānismi
labot
labot pirmkodu
Aizguvumi no vācu valodas ieplūda pēc vācu
krustnešu iebrukuma
Latvijas teritorijā un vietējo tautu pakļaušanu 12. gadsimta beigās un 13. gadsimtā, kā arī
vāciešu
politisko un ekonomisko varu pēc tam izveidotajā
Livonijā
57
Latviešu valodas ģermānismi veido divus slāņus: 12.—16. gadsimta un 16.—19. gadsimta slāni. Senākajā aizguvumu slānī ietilpst tie vārdi, kas aizgūti no viduslejasvācu valodas, savukārt jaunākā slāņa aizguvumi ir no jaunaugšvācu valodas. Tomēr arī pēc 16. gadsimta lejasvācu aizguvumi nav pilnībā pārstājuši ieplūst latviešu valodā. Lai arī lejasvācu valoda ap 1600. gadu Livonijā zaudēja savu oficiālo nozīmi, tā vēl aptuveni divus gadsimtus turpināja pastāvēt kā sarunvaloda.
58
Pie mūsdienu valodā sastopamajiem
ģermānismiem
var pieskatīt tādus vārdus kā
aisbergs
vācu
Eisberg
),
amats
, baļķis (
Balke
),
bikses
Büxe
vai
bükse
),
birka
bīdelēt
bomis
Bōm
),
blašķe
Flasche
),
bleķis
Blech
),
bumbieris
brilles
Brille
),
būvēt
dambis
deniņi
dienests
Dienst
),
dīķis
Teich
),
dubults
Doppel
),
elle
Hölle
),
etiķis
Essig
),
ēvele
Hövel
),
flīģelis
Flügel
),
garnele
Garnele
),
glazūra
Glasur
),
glāze
Glas
),
kaste
Kasten
),
kungs
Kuning
),
klucis
vidusaugšvācu
Kloz
),
krūze
Krug
),
krogs
viduslejvācu
Krõgh
vai
vidusholandiešu
Kroegh
),
59
kleita
Kleid
),
kurvis
ķēde
(dāņu:
Keden
, vācu:
Kette
),
ķēķis
Küche
),
ķieģelis
Ziegel
),
ķirsis
Kirsche
),
lukturis
mērķis
Marke
),
panna
Pfanne
),
pīpe
Pipe
),
pudele
Buddel
),
plāksteris
redeles
Reddel
), rēķināt,
spainis
Span(n)
),
stārķis
Storch
),
sīpols
sipol
),
strēmele
smēķēt
Smeken
),
smēre
Smiere
),
spēle
Spiel
),
stunda
Stunde
),
šķūnis
Schuppen
),
šlipse
Schlips
),
smuks
(dāņu:
Smuk
),
šmuce
Schmutz
),
šņabis
Schnaps
),
tapa
telts
Telt
vai
Zelt)
vērts
Wert
),
zāģis
Säge
),
zēns
Söhn
),
ziepes
Seife
),
zvērests
60
61
Arī latviešu valodā visbiežāk lietotais saiklis „un” ir paņemts no vācu „
und
”, aizstājot saitiņu „ir”, kas ar šādu nozīmi vēl joprojām pastāv mūsdienu
lietuviešu valodā
62
63
Tikmēr no tā sauktajiem
zviedru laikiem
, kad no 17. gadsimta līdz 18. gadsimta sākumam daļa Latvijas teritorijas atradās
Zviedrijas Karalistes
pakļautībā, latviešu valodā no
ziemeļģermāņu valodu
saimes pārstāvošās
zviedru valodas
ienākuši vārdi, kā
skurstenis (skorsten), skola (skolan)
64
ūtrupe
zviedru
utrop
), kā arī vairāki tirdzniecības preču nosaukumi, piemēram,
nagla
sennorvēģu
nagli
),
pipars
sennorvēģu
pipir
siļķe
zviedru
sill
),
tabaka
zviedru
tobak
).
Slāvismi
labot
labot pirmkodu
Aizguvumi no
slāvu valodām
slāvismi
) latviešu valodā sāka pastiprināti ienākt kopš 9. gadsimta, pastiprinoties kultūras sakariem ar
slāvu
tautām un sākot ar 18. gadsimtu,
Latvijai
nonākot
Krievijas Impērijas
sastāvā un no 1940. gada līdz 1991. gadam atrodoties
PSRS
sastāvā, kur tika īstenota
pārkrievošanas
politika.
65
66
Krievu valodai bija arī liela nozīme kā tuvākai kontaktvalodai, ar kuras starpniecību latviešu valodā ieplūda dažādu citu valodu aizguvumi.
67
No
senkrievu valodas
visbiežāk līdz
13. gadsimtam
Latvijas austrumu apdzīvojošo sentautu valodās jau aizgūti tādi ar reliģiju saistīti vārdi kā bagāts (
senkrievu
богатыи
),
baznīca
божница
),
gads
год
),
gavēt
говеть
grēks
грех
),
nabags
нєбогъ
),
nedēļa
неделя
),
svētki
святки
),
ubags
убогъ
),
68
zvans
звонъ
),
69
kā arī citi, piemēram,
cilvēks
человѣкъ
),
domāt
думати
),
kalps
холпь
),
karogs
хоругы
),
lēca
ляца
),
nazis
ножь
),
oma
умъ
),
pagrabs
погробъ
),
strādāt
страдати
),
zābaks
забогъ
). Ar senkrievu valodas starpniecību līdz šim laikam ienāca arī iepriekš no citām valodām aizgūti vai atvasināti vārdi, piemēram,
stikls
senkrievu
: стькло, kas no
gotu
𐍃𐍄𐌹𐌺𐌻𐍃
),
soma
сума
, kas galu galā no
sengrieķu
σάγμα
vai
latīņu
sagma
sauma
), kāposti (
капуста
, kas no latīņu
caputium
un
compos(i)ta
),
istaba
истьба
, kas no latīņu
stuba
),
grāmata
грамота
, kas no sengrieķu
γράμματα
). Tradicionāli par aizguvumu uzskata arī vārdu
svēts
(senkrievu
святъ
), lai gan, piemēram, valodnieks
Konstantīns Karulis
to apšauba un norāda uz šī vārda indoeiropeisko izcelsmi, kas arī ir līdzības pamatā.
70
Anglicismi
labot
labot pirmkodu
Anglicismu
skaits latviešu valodā ir strauji pieaudzis 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā pēc neatkarības atjaunošanas, pieaugot starptautiskajai saziņai un paplašinoties terminoloģijai.
71
Latviešu valodā sastopami tādi anglicismi kā
adapteris
angļu
adapter
),
bizness
business
),
brīfings
briefing
),
displejs
display
),
dizains
design
),
draiveris
driver
),
ekskluzīvs
exclusive
),
fails
file
),
fitness
(fitness),
hotdogs
hot dog
),
klīrenss
clearance
),
klīrings
clearing
),
koučings
coaching
),
konference
conference
),
listings
listing
),
līzings
leasing
),
lokauts
lockout
),
meikaps
make-up
),
menedžeris
manager
),
nokauts
knockout
),
ofiss
office
),
peidžeris
pager
),
samits
summit
),
spams
spam
),
šovs
show
),
taimeris
timer
),
tops
top
).
72
Internacionālismi
labot
labot pirmkodu
Vispārīgos noteikumus
internacionālismu
(un citu
svešvārdu
) rakstīšanai latviešu valodā ir izvirzījusi
Rīgas Latviešu biedrības
Zinību komisija 1885. gada 27. jūnija sēdē. Aizgūstot vārdus tiek ņemta vērā to izruna un rakstība tiek ņemta no oriģinālvalodas, cenšoties izvairīties no starpniekvalodu ietekmes.
73
Visvairāk internacionālismu Eiropas tautu valodās, tai skaitā latviešu, ir no
grieķu
latīņu
un
franču valodas
. Pie internacionālismiem, kas ir grieķu cilmes var pieskaitīt:
agronoms, analīze, aritmētika, bibliotēka, demokrātija, drāma, ekonomika, filozofija, fizika, fonētika, gramatika, harmonija, komēdija, koris, kritika, leksika, lirika, loģika, matemātika, morfoloģija, orgāns, orķestris, poēma, politika, simbols, sintakse, taktika, teātris, tehnika, teorija, traģēdija, utopija, zona
Latīņu cilmes internacionālismi ir vārdi:
arguments, autors, deputāts, dokuments, eksāmens, ekskursija, evolūcija, fakts, forma, komunisms, mode, operācija, pozīcija, progress, pulss, republika, revolūcija, sociālisms, summa, tabula, teksts, tendence, unikāls, urna, vibrēt, vitāls
74
No somugru valodām
labot
labot pirmkodu
No
somugru valodām
, galvenokārt
lībiešu
un
igauņu
, pirms 13. gadsimta ir aizgūti vairāki simti vārdu. Pašlaik to skaitu latviešu valodā lēš no 400 līdz 500 vārdiem.
75
Lībieši
apdzīvoja Latvijas teritoriju vēl pirms baltu ciltīm un to valodai bija arī nozīmīga loma latviešu valodas izveidē. No lībiešu valodas galvenokārt aizgūti vārdi, kas saistīti ar jūru un zvejniecību. Pie aizguvumiem no somugru valodām var pieskaitīt šādus vārdus:
allaž
lībiešu
alz
),
joma
jūom
),
kaija
kajāgõz
),
kāls
kǭ’l
),
kāzas
kōzgõnd
),
ķesele
kešīļ
),
ķepa
käpā
),
ķīsis
kīš
),
launags
pierrõlȭinagizt
),
liedags
līedõg
),
loms
lūom
),
maksa
maks
),
murds
mȭrda
),
muiža
mȯizõ
),
nūja
nui
),
paisums
paizõm
),
puika
pȯis
),
puķe
puţk
),
pulgot
pȯlgõ
),
salaka
salāk
),
selga
sǟlga
),
sēne
sēņ
),
sīga
sīgõz
),
tērauds
tierōda
),
vajadzēt
vajag
),
vimba
vīmba
) u.c.
57
76
Papildus arī daļēji aizgūts uzsvars uz pirmās zilbes, kas lietuviešu valodā saglabājies mainīgs, kā arī dažādas somugriskas sintaktiskas konstrukcijas.
No citām baltu valodām
labot
labot pirmkodu
No pārējām baltu valodām ir aizgūti zemāk minētie vārdi:
lituānismi (no
lietuviešu valodas
), piemēram,
daile
dailė
),
duļķes
dulkės
),
ģimene
giminė
),
ģērbt
gerbti
),
kareivis
kareivis
),
ķēve
kėvė
),
ķekars
kekė
),
ķepuroties
kepurnėtis
),
ķets
ketus
),
ķērpis
kerpė
),
ķirmis
laimēt
laimėti
),
leņķis
mēģināt
mėginti
),
paģiras
pagirios
),
snuķis
snukis
),
sādža
sodžius
),
veikals
veikalas
),
žagars
žagaras
),
žilbt
žlibti
). Daļa no tiem ir aizgūti apzināti, daļa ienākusi caur izloksnēm;
77
kursismi (no
kuršu valodas
), piemēram,
dzintars, menca, venteris
, kā arī iespējams
cīrulis
leitis
pīle
un
skrandas
78
prūsismi (no
senprūšu valodas
), piemēram,
ķermenis
kērmens
).
57
Barbarismi
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Barbarisms#Barbarismi latviešu valodā
Latviešu valodā par
barbarismiem
visbiežāk uzskata
literārajā valodā
nevēlamus aizguvumus. Piemēram:
deķis (sega), zapte (ievārījums), apbižot (apcelt), davaj (aiziet), pufaika (jaka), maika (krekls), kurtka (jaka), čats (
tērzētava
), špička (sērkociņš), šovs (priekšnesums, izrāde), ok (labi), truba (caurule), foršs, knapi (tik tikko), vaktēt (sargāt), bode (veikals)
utt.
79
Tie ir viena no
žargonu
parastajām sastāvdaļām.
Barbarismi latviešu valodā tiek ieskaitīti pie stilistiski izmantojamajiem valodas līdzekļiem kā
sarunvalodā
izmantojami vārdi. Lielākā daļa barbarismu latviešu valodā ir ienākuši no
vācu
un
krievu valodas
; ir arī citu valodu cilmes barbarismi, ko izmanto žargonā, piemēram vecie
anglicismi
čoks, čoms, džeks, džonis, štīme, drope, trobelis
u.c. Šis process turpinās — valodā ienāk jauni barbarismi, piemēram,
tīnis
«pusaudzis»,
fans
«līdzjutējs, cienītājs, pielūdzējs».
Apvidvārdi
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Apvidvārds
Apvidvārdi
ir konkrētam apvidum raksturīgi dialekta izlokšņu vārdi, kas pastāv līdzās literārajai valodai un visā Latvijā pazīstamiem vārdiem. To daudzveidību ir sekmējusi saskare ar kaimiņtautu valodām, atšķirīgo kultūru ietekme un reģionu vēsturiskā nošķirtība. Apvidvārdus galvenokārt lieto, lai nosauktu dažādus sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus, kā arī vienkāršus
darbarīkus
mūzikas instrumentus
, lauksaimniecības produktus, ēdienus,
apģērbus
un dažādus augus, tos izmanto arī
daiļliteratūrā
, lai izceltu novadu leksiskās atšķirības un īpatnības. Par piemēriem var minēt vārdu „kartupelis”, kuru Kurzemē plaši sauc arī par „rāceni”, Vidzemes vidienē — par „tupeni”, Latgalē — „buļbu” un „
vardi
”, kura Ziemeļvidzemē pazīstama arī kā „kunna” un Rietumkurzemē — „naģe”. Tomēr dažreiz pateicoties rakstniekiem apvidvārdi kļūst par literāriem vārdiem un papildina literārās valodas vārdu krājumu, piemēram „dāsns” (devīgs), „veldze” (atspirdzinājums). No apvidvārdiem ir radušies arī diezgan daudzi poētismi.
Vecvārdi
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Vecvārds
Vecvārdi
ir tādi vārdi, kas agrāk ir tikuši lietoti, tomēr mūsdienās tos lieto ļoti reti vai praktiski nemaz. Var būt divu veidu vecvārdi: historismi un arhaismi.
Historismi
labot
labot pirmkodu
Par historismiem sauc tos vārdus, kam beidz pastāvēt to apzīmētie jēdzieni, piemēram, dzimtbūšana,
sieks
olekts
vagars
. Daudzi historismi arī kļūst par vēstures terminiem, kas ir saistīti ar sabiedrības vēsturi un ir vienīgie šo jēdzienu apzīmējumi, piemēram, dzimtbūšana, dzimtcilvēks, dzimtļaudis,
landtāgs
cunfte
, bilde,
rāte
. Vecvārdi ir arī seno mērvienību un naudas vienību nosaukumi kā pēda, colla,
birkavs
, sieks,
stops
grasis
dālderis
vērdiņš
u.c.
80
Gramatika
labot
labot pirmkodu
Pamatraksts:
Latviešu valodas gramatika
Lietvārdu formas
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodā
lietvārdiem
ir dzimte, skaitlis un locījums. Latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes (vīriešu un sieviešu) un divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis). Locījumi ir septiņi:
Nominatīvs
: kas?
Ģenitīvs
: kā?
Datīvs
: kam?
Akuzatīvs
: ko?
Instrumentālis
: ar ko?
Lokatīvs
: kur?
Vokatīvs
: uzrunas forma (bez jautājuma)
Locījums
tēvs
brālis
ledus
sieva
upe
zivs
Vienskaitlis
tēvs
brālis
ledus
sieva
upe
zivs
tēva
brāļa
ledus
sievas
upes
zivs
tēvam
brālim
ledum
sievai
upei
zivij
tēvu
brāli
ledu
sievu
upi
zivi
tēvā
brālī
ledū
sievā
upē
zivī
tēv!
brāli!
ledu!
sieva!
upe!
zivs!
Daudzskaitlis
tēvi
brāļi
ledi
sievas
upes
zivis
tēvu
brāļu
ledu
sievu
upju
zivju
D-I
tēviem
brāļiem
lediem
sievām
upēm
zivīm
tēvus
brāļus
ledus
sievas
upes
zivis
tēvos
brāļos
ledos
sievās
upēs
zivīs
Latviešu valoda datoros
labot
labot pirmkodu
Reti lietotais ergonomiskais latviešu valodas tastatūras izkārtojums
Rakstīšanai latviešu valodā tiek izmantotas standarta
QWERTY
tastatūras, diakritisko zīmju likšanai lietojot kādu no „
mēmajiem taustiņiem
” (parasti " vai dažreiz ~). Daļa tastatūras izkārtojumos diakritiskās zīmes tiek liktas izmantojot
AltGr
taustiņu (visbiežāk
2000
un
XP
iekļautajā izkārtojumā (
Latvian QWERTY
)). 1990. gadu sākumā, izstrādāts latviešu valodas ergonomiskais
tastatūras izkārtojums
. Lai arī tas ir pieejams valodu atbalsta programmatūras komplektācijā, tas nav kļuvis populārs, tastatūru ar šāda izkārtojuma trūkumu dēļ.
1990. gados
programmatūras
atbalsta trūkuma dēļ radās neoficiālā
pareizrakstība
translits
—, kuru izmantoja gadījumos, kad nebija pieejamas latviešu valodas diakritiskās zīmes (
e-pastos
, tīmekļa interešu kopās un forumos,
tērzētavās
, rakstot
īsziņas
utt.). Šajā rakstības veidā diakritiskās zīmes tiek aizstātas ar
digrafiem
— burtu dubultojumiem —, kas apzīmē garos patskaņus:
, kas norāda uz līdzskaņu mīkstināšanu; burti
un
tiek rakstīti ar burta
palīdzību, kas aizstāj
hačeku
. Taču dažreiz otrais burts, tas, kurš apzīmē it kā esošo diakritisko zīmi, tiek aizstāts ar vienu no diviem diakritiskajiem burtiem (piemēram š tiek rakstīts kā ss vai sj, nevis sh), tomēr pastāv arī rakstība, kurā tiek rakstīts bez nekādiem papildu burtiem vai rakstzīmēm, kas liecinātu par šo diakritisko zīmju neesamību.
81
Latviešu valodas atbalstam izmantota koda lappuse
Windows-1257
, bet mūsdienās atbalstu nodrošina ar
Unikodu
Alfabēts
labot
labot pirmkodu
Latviešu literārās valodas alfabētā
ir 33 burti:
A a
Ā ā
B b
C c
Č č
D d
E e
Ē ē
F f
G g
Ģ ģ
H h
I i
Ī ī
J j
K k
Ķ ķ
L l
Ļ ļ
M m
N n
Ņ ņ
O o
P p
R r
S s
Š š
T t
U u
Ū ū
V v
Z z
Ž ž
Vēsturiskas alfabēta variācijas
labot
labot pirmkodu
Pirms
Otrā pasaules kara
alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un dažu izdevniecību grāmatās un periodiskos iespieddarbos arī Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ir izmantoti burti un digrafi
, ō,
, ŗ, Ch, ch.
Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošanu pārtrauca 1946. gadā. To nelietojot:
mainījusies
platā un šaurā e un ē
izruna;
dažkārt vērojams
līdzskaņu mijas
zudums 2. un 5. deklinācijā;
dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.
82
Atsauces
labot
labot pirmkodu
«Latviešu valoda»
. Latviešu valodas aģentūra
. Skatīts:
2021-12-14
«Baltic languages»
Encyclopædia Britannica
. Skatīts:
2019-02-16
Latvijas Republikas Satversme
Arhivēts
2008.
gada 28.
oktobrī,
Wayback Machine
vietnē.
, 4. pants
Veclatviešu rakstības senākais posms
(latviski)
valoda.ailab.lv
Vidus dialekts
Arhivēts
2011.
gada 8.
jūnijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Krauklis, K.
Latviešu valodas kultūras jautājumi 9. laidiens: LATGALIEŠU IZLOKSNE VAI DIALEKTS?
Arhivēts
2019.
gada 2.
septembrī,
Wayback Machine
vietnē.
(1973)
Latviešu valodas saknes
Arhivēts
2013.
gada 11.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latviešu valodas aģentūra
Ina Druviete
«Mūsu valoda – Latvijas vai ES identitātes daļa?»
Lauku Avīze
(latviski), 2004. gada 12. oktobris
. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī
II. Latviešu rakstu valodas veidošanās un attīstība
Arhivēts
2012.
gada 23.
augustā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Veclatviešu rakstības senākais posms, 1525. — 1631. gads
(latviski)
Arhivēts
2018.
gada 13.
februārī,
Wayback Machine
vietnē.
Literārās un rakstu valodas aizsākumi
Arhivēts
2013.
gada 11.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latviešu valodas aģentūra
Roberts Feldmanis.
«Poļu laiki Vidzemē»
(latviski), 1992. gada 26. oktobris. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2016. gada 5. Marts
. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī
Georgs Mancelis
Arhivēts
2008.
gada 28.
oktobrī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Austrālijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa
Breidaks A. Vērtīgs pētījums latviešu valodas vēsturē // LPSR ZA Vēstis, nr. 1 (378). Rīga, 1979., 153.—156. lpp.
18 gadsimts. Vecais Stenders
Arhivēts
2012.
gada 18.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latvijas Literatūras centrs
«Zeiferts Teodors. Latviešu rakstniecības vēsture.»
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2017.
gada 20.
septembrī
. Skatīts: 2017.
gada 10.
aprīlī
Teodors Zeiferts.
«Pirmie latviešu tautības rakstnieki»
Latviešu valodas tekstu korpuss
(latviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2012.
gada 28.
janvārī
. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī
Ojārs Bušs.
«Par vāciskajiem barbarismiem domājot»
Latvijas Luterānis
(latviski)
. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī
Ina Druviete
Vienotai rakstībai un izrunai
, no darba „Kārlis Mīlenbahs”
Juris Alunāns
Arhivēts
2013.
gada 4.
februārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
valoda.ailab.lv
Ieskats latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē
Arhivēts
2011.
gada 8.
jūnijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Jānis Kušķis.
«Pārkrievošana turpinās...»
Biedrība «Latvietis»
(latviski)
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Mūsdienu ortogrāfijas izveide
Arhivēts
2011.
gada 15.
oktobrī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Dravnieks Jēkabs
Arhivēts
2016.
gada 4.
martā,
Wayback Machine
vietnē.
, šķirklis Latvijas Enciklopēdiskajā vārdnīcā portālā letonika.lv, informācija iegūta 12.03.2008
«LZA Terminoloģijas komisija»
termini.lza.lv
. LZA mājas lapa
. Skatīts:
2019-05-02
Silga Sviķe.
Speciālā leksika vispārīgajās divvalodu tulkojošās vārdnīcās
(Promocijas darbs izd.). Ventspils
: Ventspils augstskola, 2016. 12.
lpp.
«Terminu avoti»
Valsts valodas centrs
. 3.09.2012
. Skatīts:
2019-05-02
Laura Karpinska.
Angļu-latviešu leksikogrāfiskās tradīcijas kritiskā analīze
(Promocijas darbs izd.). Rīga
: Latvijas Universitāte, 2012. 104.–110.
lpp.
Latviešu valodas kā valsts valodas vēsturiskā attīstība
Arhivēts
2013.
gada 11.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs
Arhivēts
2011.
gada 8.
jūnijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām
(latviski)
Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs, 1468. f., 1. apr., 139. l., 116. lp.
Valsts valoda — Agrāk spēkā bijušie likumi
(latviski)
Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920—1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 726.(972.) lpp.
Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920—1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 726.(972.)-728.(974). lpp.
Satversmes sapulce
Arhivēts
2007.
gada 3.
janvārī,
Wayback Machine
vietnē.
(no www.historia.lv)
Raimonds Briedis. Latviešu literatūras hronika. — Valters un Rapa: Rīga, 2006.
Latvijas Republikas Satversme. II nodaļa. Saeima. 77. pants: Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. (15.10.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.11.1998.)
Andrejs Veisbergs
«Pūrisms un latviešu valoda»
Valsts valodas komisija
(latviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011. gada 27. Maijs
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Gatis Dilāns.
««Eirotulkošana» un valodas preskriptīvisma kustība Latvijā»
Diena
(latviski), 2005. gada 22. augusts
. Skatīts: 2015. gada 15. janvārī
Andrejs Veisbergs
«Divas latviešu valodas - kuru no tām liksim vārdnīcās?»
Diena
(latviski), 1997. gada 2. jūnijs
. Skatīts: 2015. gada 15. janvārī
Ģirts Dripe.
«Kā tad īsti sauksim – eiro, euro vai eira?»
Tvnet
(latviski), 2004. gada 13. septembris. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011. gada 22. Jūlijs
. Skatīts: 2012. gada 6. oktobrī
«Documentation for ISO 639 identifier: ltg»
. Sil.org. 2010-01-18. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011-10-23
. Skatīts:
2011-10-03
«2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas rezultāti valstī»
Centrālā vēlēšanu komisija
. 2012. gada 18. februāris
. Skatīts: 2012. gada 23. feburārī
Kāpēc bija jāreformē mazākumtautību izglītība Latvijā
Arhivēts
2014.
gada 4.
jūlijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Ilmārs Mežs.
«Latviešu valoda krustcelēs»
Valsts valodas komisija
(latviski)
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
«Krieviski spēj sazināties 94% iedzīvotāju, latviski — 91%»
LETA
(latviski). Delfi. 2005. gada 9. augusts
. Skatīts: 2013. gada 12. janvārī
LETA.
«Krievvalodīgie arvien vairāk runā latviski»
DELFI
(latviski), 2008. gada 30. janvāris
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Linda Kilevica.
«Valsts valodu apdraud krievu valodas pašpietiekamība»
Latgales Laiks
(latviski). Tvnet, 2008. gada 15. novembris
. Skatīts: 2013. gada 12. janvārī
UNESCO Red Book on Endangered Languages: Europe
(angliski)
«Parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē notiks no 11. maija līdz 9. jūnijam»
. cvk.lv.
11.04
2010
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011.
gada 16.
aprīlī
. Skatīts: 2012.
gada 16.
janvārī
«CVK provizoriskie dati: Satversmes grozījumiem par valsts valodu skolās pietrūcis apmēram 40 000 parakstu»
. DELFI.
10.06
2011
. Skatīts: 2012.
gada 13.
janvārī
«Lēmums nr. 34. Par parakstu vākšanas likuma „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” ierosināšanai rezultātu»
Centrālā vēlēšanu komisija
21.07
2011
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011.
gada 23.
novembrī
. Skatīts: 2012.
gada 13.
janvārī
Pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās sāks pēc pusotra gada
irir.lv, 2018. gada 22. martā
Sociālpolitisko procesu atspulgs jauniešu valodā
Arhivēts
2011.
gada 22.
jūlijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Aizgūtā leksika jeb aizguvumi
Arhivēts
2011.
gada 8.
jūnijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Ojārs Bušs.
«Baltvācu sarunu valodas ietekmes pēdas. Latviešu valodas leksikā»
Baltistica
(latviski), 1977. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2016. gada 5. Marts
. Skatīts: 2012. gada 9. novembrī
Konstantīns Karulis.
Latviešu etimoloģijas vārdnīca
. Rīga
Izdevniecība Avots
, 2001. 428.
lpp.
ISBN
9984-700-12-7
Inta Urbanoviča.
«Stilistiski pazeminātā leksika internetā»
Satori.lv
(latviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2012. gada 16. Oktobris
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Liene Markus-Narvila.
«Rucavas izloksnes vārdnīca: Leksigāfiskais un leksiskais aspekts»
Liepājas Universitāte
(latviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2011. gada 7. Jūlijs
. Skatīts: 2012. gada 30. novembrī
Andrejs Veisbergs
«Pastāvēs, kas pārvērtīsies»
Valsts valodas komisija
(latviski)
. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī
Tālivaldis Ķiķauka
(1981).
"Šis un tas par mūsu valodu"
(latviski).
Jaunā gaita
(141. numurs).
meetlatvia.
«3 "Meet Latvia" - Latvian Language»
(latviski)
. Skatīts: 2012. gada 30. novembrī
«Enciklopēdijas - Latvijas vēstures enciklopēdija. Pārkrievošana»
Letonika.lv.
(latviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2016. gada 4. Marts
. Skatīts: 2013. gada 12. janvārī
Jānis Priedkalns.
««Padomju normu» spēkā uzturēšana latviešu valodā nav pieņemama»
Apollo
(latviski), 2007. gada 5. oktobris
. Skatīts: 2013. gada 12. janvārī
Tuvākās kontaktvalodas aspekts
Arhivēts
2011.
gada 27.
maijā,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Boriss Infantjevs
«Rusiči Baltijas zemēs»
KLIO
(krieviski). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2012. gada 4. Marts
. Skatīts: 2012. gada 30. novembrī
Фасмер М. Этимологический словарь русского языка = Russisches etymologisches Wörterbuch / пер. с нем. и доп. О. Н. Трубачёва. — 2-е изд., стер. — М.
: Прогресс, 1986—1987. — Т. 1—4.
(krieviski)
Konstantīns Karulis.
Latviešu etimoloģijas vārdnīca
. Rīga
: Avots, 1992.
ISBN
5401004117
Biruta Garanča.
«Vārds — apakškomisijai. Ekonomikas terminoloģijas apakškomisija (ETAK)»
LZA Terminoloģijas komisija
(latviski), 2004. gada 1. maijs. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2014. gada 3. Jūlijs
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Valentīna Skujiņa.
«Internacionālisma semantika starpvalodiskā skatījumā»
LZA Terminoloģijas komisija
(latviski), 2005. gada 1. februāris. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2012. gada 16. Janvāris
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Pēc tradīcijas internacionālismi latviešu valodā tiek saukti par svešvārdiem
Arhivēts
2010.
gada 24.
aprīlī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Svešvārdi jeb internacionālismi
Arhivēts
2012.
gada 3.
februārī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Egīls Skudra.
Latviska tematiskā vārdnīca
. 152.
lpp. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2016.
gada 5.
martā
. Skatīts: 2013.
gada 22.
augustā
«Latviešu – lībiešu vārdnīca»
LLTA „Lauku ceļotājs”
(latviski)
. Skatīts: 2014. gada 26. septembrī
Vija Ziemele.
Leksikas slāņi
(latviski)
Alvīds Butkus.
Latvieši
Kauņa
: Izdevniecība „Aesti”, 1995. 171—172.
lpp.
ISBN
9986-9034-0-8
. Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2014.
gada 3.
jūlijā
. Skatīts: 2013.
gada 12.
janvārī
Barbarismi
Arhivēts
2010.
gada 29.
decembrī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Vecvārdi
Arhivēts
2010.
gada 18.
novembrī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Inta Urbanoviča.
«Latviešu valodas īpatnības internetā»
Latvijas Universitāte
. Skatīts: 2012. gada 30. augustā
Jānis Kušķis
««Kā lietot Ŗ, ŗ»»
(PDF). Arhivēts no
oriģināla
, laiks: 2007.
gada 29.
septembrī
. Skatīts: 2006.
gada 30.
maijā
Skatīt arī
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodas gramatika
Latvieši
Latviešu personvārdi
Literatūra
labot
labot pirmkodu
Velta Rūķe
Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca
, Latvju Grāmata, 1944.
Ārējās saites
labot
labot pirmkodu
Latviešu valodas rokasgrāmata
Arhivēts
2025.
gada 16.
martā,
Wayback Machine
vietnē.
Dr. phil. J.Zēvers. Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni?
Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Rīga, 1921, Nr.6, 559.-569.lpp.
Prof. Dr. Ernests Blese. Kāds vārds par latviešu valodu
Arhivēts
2013.
gada 11.
martā,
Wayback Machine
vietnē.
"Jaunā Gaita" nr. 43., 1963.
Materiāli par latviešu valodu — Valsts valodas komisija
(latviski)
LU MII Mākslīgā intelekta laboratorija
(latviski)
Latviešu-angļu vārdnīca
Spēku zaudējušie
tiesību akti par latviešu valodas statusu
(latviski)
Tulkošanas un terminoloģijas centrs
(latviski)
Latgalīšu volūdys gramatika
(latviski)
Latviešu tiešsaites tulkotājs
Arhivēts
2009.
gada 6.
septembrī,
Wayback Machine
vietnē.
(latviski)
Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Fonoloģiskais aspekts
(latviski)
Baltu valodas
Baltu pirmvaloda
Galindu
Jātvingu
Kuršu
Latviešu
Latgaliešu
Kursenieku
Lietuviešu
Aukštaišu
Žemaišu
Pomerānijas baltu
Sēļu
Senprūšu
Zemgaļu
† —
mirusi valoda
Eiropas Savienības
oficiālās valodas
Angļu
Bulgāru
Čehu
Dāņu
Franču
Grieķu
Horvātu
Igauņu
Īru
Itāļu
Latviešu
Lietuviešu
Maltiešu
Nīderlandiešu
Poļu
Portugāļu
Rumāņu
Slovāku
Slovēņu
Somu
Spāņu
Ungāru
Vācu
Zviedru
Autoritatīvā vadība
WorldCat
LNB
000048523
LCCN
sh85075013
GND
4114406-5
BNF:
cb11933927q
(data)
NDL:
00569429
NKC:
ph166081
Saturs iegūts no "
Kategorijas
Baltu valodas
Latviešu valoda
Latvijas valodas
Latviešu valoda
Jauna sadaļa